Sprāgstvielas – vielas, kuras spēj strauji ķīmiski noārdīties, sadalīšanās siltumu izdalot ļoti īsā laika periodā.
Lielākā daļa sprāgstvielu sastāv no degvielas un oksidētāja. Uzsprāgstot sprāgstvielām, parasti veidojas ievērojams daudzums gāzu, sprādziena siltumefekts paaugstina šo gāzu temperatūru, kas vēl vairāk palielina spiedienu.
Sprādzienu, kas norisinās sevišķi īsā laika momentā, dēvē par detonāciju. Detonācijas laikā tuvākā apkārtne tiek pilnīgi saārdīta un to pavada ārkārtīgi spalgs troksnis.
Sprādzienu ir iespējams izraisīt arī ar fizikālām metodēm, piemēram, karsējot ūdeni noslēgtā traukā, kodolreakcijas, utt.
Detonators – ierīce, kuru izmanto, lai aktivizētu sprāgstvielas.
Parasti sprāgstvielas ļoti slikti reaģē uz uguns liesmu, triecienu, elektrisko dzirksteli vai pat ieroča šāvienu. Lai sprāgstviela uzsprāgtu momentāni un tieši tajā brīdī, kad nepieciešams, vajadzīgs iniciējošs sprādziens. To nodrošina detonators.
Detonators sastāv no sprāgstvielas, kas viegli reaģē no ārējas iedarbības, un ierīces, kas veic šo iedarbību.
Detonatoru iedarbības princips var būt ķīmisks, mehānisks vai elektrisks, pēdējie divi ir biežāk lietojamie.
Pašam detonatoram jābūt nodrošinātam pret nejaušu ārēju iedarbību.
…
