Līdzjūtība un autisms
Lai gan mēs, novērojot citu darbības, ārēji neatdarinām viņu kustības, tomēr novērošanas procesā piedalās viss mūsu ķermenis. Iespējams, ka tieši tas izskaidro, kāpēc cilvēkiem piemīt spēja just līdzi citiem. Kad redzam kādu, kurš no dusmām griež zobus, mēs neapzināti atspoguļojam šo fizisko kustību un tādēji it kā iejūtamies otra ādā. Spoguļneitronu atklāšana lika zinātniekiem domāt, ka empātijas spēja nav iegūta īpašība, ko mēs iemācāmies audzināšanas vai sociālo kontaktu ceļā, bet gan fiziskas sekas spoguļneironu darbībai, kas norisinās mūsu smadzenēs. 2005. gadā Kalifornijas Sandjego universitātes smadzeņu pētnieks Vilajanurs S. Ramačandrans publicēja pētījuma rezultātus, kas apstiprināja šo teoriju. Desmit vīriešiem, kuriem autisma dēļ nepiemita spēja iejusties citu vietā, ar elektroencefalogrāfijas palīdzību izmērīja tā dēvētos μ-ritma smadzeņu viļņus. Izdarot līdzīgus pētījumus ar veseliem cilvēkiem, agrāk bija noskaidrots, ka μ-ritma viļņi pavājinās, aktivizējoties spoguļneironiem. Kad šie desmit autisti paši kustināja rokas, μ-ritma aktivitāte, kā jau bija sagaidāms, samazinājās, kas norādīja uz spoguļneironu darbību. Taču, kad viņi vēroja citas personas veicam identiskas kustības, μ-ritma aktivitāte saglabājās bez izmaiņām — tas nozīmēja, ka spoguļneironi ir pasīvi. Ramačandrans uzskata par pierādītu, ka autisms ir cieši saistīts ar tādām smadzeņu darbības novirzēm, kas izraisa spoguļneironu nepareizu funkcionēšanu. Arī autisma bērniem ir samazināta spoguļneironu aktivitāte, kā rezultāta viņiem ir apgrūtinoši uztvert citu cilvēku emocijas, kas, iespējams, ir izskaidrojams ar grūtībam komunikācijā.
…