Ap 1890. gadu psiholoģijā un medicīnā jēdziens sāpes, pārsvarā kā ķermeņa vai kādas slimības izraisītas, bija kļuvis mehanizēts, ierobežots un empīrisks. Rūdolfa Vihrova darbs 1850., 1860. gados parādīja šūnu bojājumus saistītus ar infekcijām un traumām.Psihologu eksperimentālie atklājumi Francijā, Vācijā un Anglijā atbalstīja ķermeņa funkciju mehāniskos modeļus. Čārlza Bella un Francisa Magedina darbi, pierādot, ka muguras nervu pakaļējās saknes reaģē uz sajūtām turpretī priekšējās saknes izskatījās saistītas ar kustību reakciju, lika pamatu idejai par sāpju sajūtu īpašiem nervu ceļiem, kas 1839. gadā tika sīki izstrādāts un izklāstīts Johannesa Mulera teorijā par „specifiskajām nervu enerģijām”.
Tālāki apstiprinājumi nāca no Eduarda Brauna-Sekuarda darba par sāpju ceļiem muguras saitēs; no Džona Halinsa Džeksona ieguldījumiem zinātnē un daudziem citiem zinātniekiem, kas ieteica dažādu smadzeņu funkciju specifiskas atrašanās vietas; kā arī no Maksa von Freja eksperimentiem, kas 1896. gadā atklāja „sāpju punktus” uz ādas. Bet ideja par specifiku bija neapšaubāma
Berlīnes profesors Johannes Mullers (1801-1858) nosauca dažus vispazīstamākos 19. gs psihologus, ieskaitot , DuBois-Reymond, Schwann, Virchow, Kölliker and Remak.
Viņa formulējums par „Specifiskās nervu enerģijas likumiem” parādījās viņa ‘Handbuch der Physiologie des Menschen für Vorlesungen’ otrajā izdevumā.…
