Sabiedrība ir dažādu sociālo subjektu (indivīdu, grupu, institūtu) ekonomiskās, politiskās un garīgās mijiedarbības sistēma.
Amerikāņu sociologs Edward Shils (dz.1911.) izdala sek. sabiedrības kritērijus:
tā nav kādas lielākās sistēmas daļa;
laulības noslēdzas tās pārstāvju vidū;
tā pārsvarā tiek papildināta ar to cilvēku pēcnācēju, kuri jau ir tās locekļi;
apvienībai ir teritorija;
sabiedrībai ir savs nosaukums un vēsture;
ir sava pārvaldes sistēma;
apvienības mūža ilgums pārsniedz atsevišķa indivīda dzīves gadus;
ir kopējā vērtību sistēma (tradīcijas, normas, likumi, noteikumi) – kultūra.
Sociālā politika
1. aspekts – SP aptver visas sabiedrības sfēras. Tīrā veidā noteikt SP nav iespējams. Soc. lēmumam ir daudz vektoru – ietekmē dažādas dzīves sfēras. Sociālā politika mēdz veicināt:
Plaša patēriņa preču ražošanu
Mājokļu celtniecību
Fonda tirgu (lai iedzīvotājiem būtu iespējams veikt uzkrājumus)
2. aspekts – pārdala (atbilstoši likumdošanai) finanšu resursus starp sociālajām grupām, tautasaimniecības nozarēm, izmantojot valsts nodokļu un budžeta sistēmas mehānismu.
Pamatfunkcijas (stabilitāte)
Ienākumu pārdale
Stabilizācijas funkcija
Integrācijas funkcija
Sociālo politiku tipoloģija
Liberālais modelis – tirgus mehānismu dominēšana. Sociālā palīdzība tikai ubagiem un maznodrošinātiem. Valsts ir minimāli atbildīga par iedzīvotājiem (Lielbritānija, ASV).
Konservatīvais modelis – centrālas Eiropas valstīs. Savstarpējās saistības starp darbinieku un darba devēju – t.s. Sociāli partneri. Darba dalība – darbs nosaka sociālo nodrošināšanu (Vācija, piem.).
Sociāldemokrātiskais modelis – Skandināvu valstīs. Galvenais sociālās nodrošināšanas princips – universālums: visi pilsoni tiesīgi saņemt sociālo nodrošināšanu, kas tiek garantēts no valsts budžeta. …