Kas ir skaņa?
Visu to, ko uztveram ar dzirdes orgāniem – ausīm, sauc par skaņu. Skaņa ir dzirdes orgāniem uztveramās gaisa vides svārstības.
Skaņa izplatās gaisā, cietos ķermeņo un šķidrumos. Tā nevar izplatīties vakuumā.
Skaņas avoti
Dzirdot skaņu, lūkojamies no kurienes tā nāk un kas to rada. Katrai skaņai ir savs skaņas avots. Skaņu izraisa kustība. Skaņas avots ir ķermenis, kas svārstās vai vibrē.
Izšķir dabiskās un mākslīgās skaņas. Dabiskās skaņas, piemēram. ir jūru viļņu šalkas, koku čīkstēšana vējā, putnu vīterošana u.c. Mākslīgās skaņas ir sirēnas, automobiļu motora troksnis, mūzikas instrumentu skaņa u.c.
Lielumu, kas raksturo svārstību biežumu un rāda, cik pilnu svārstību notiek vienā laika vienībā, sauc par svārstību frekvenci. To apzīmē ar v. Frekvences vienība ir viena svārstība sekundē. Šo vienību sauc par hercu(Hz).
Cilvēks runājot rada skaņas ar dažādu frekvenci, no kura ir atkarīgs, vai balss ir smalka vai raupja. Sievietēm parasti runas frekvenču diapazons ir no 160 līdz 340 Hz, vīriešiem – 85 līdz 200 Hz, bērniem – 260 līdz 1050 Hz.
Lielākai daļai cilvēku dzirdamo skaņu zemākā frekvence ir 16 – 20 Hz. Augstākā – 20000 Hz. Taču, cilvēkam novecojot, augstākā frekvence samazinās.
Attēlā apakšējai skaņai ir visaugstākā frekvence, bet augšējai – viszemākā frekvence.
Kā mēs uztveram skaņu?
Skaņas svārstības ausī pārvēršas par impulsiem, kurus uz galvas smadzenēm pārvada nervs. Auss sastāv no trīs daļām: ārējā auss, vidusauss, iekšējā auss.
Ārējo ausi veido gliemežnīca un ārējā auss eja, kas noslēgta ar bungplēvīti. Skaņas avota svārstības rada gaisa kustību, kas iesvārsta auss bungplēvīti.
Vidusauss veido bungdobums, kurā atrodas savā starpā savienoti dzirdes kauliņi: āmuriņš, laktiņa, kāpslītis. …
