Rupjā lopbarība ir govju pamatbarība. No tās kvalitātes ir atkarīgs, cik daudz mēs slauksim un cik aktīvi darbosies priekškuņģa mikroflora. Savukārt no priekškuņģa veselības lielā mērā ir atkarīga pašas govs veselība. Jo kvalitatīvāka būs rupjā lopbarība, jo vieglāk un lētāk būs saražot pienu.
Rādītāji, ko nepieciešams analizēt gatavojot skābbarību.
Sausna – no lopbarības parauga atdalot ūdeni, iegūst sausnas saturu. Skābbarībai ar sausnu virs 55% pastāv liela iespējamība, ka barība sakarsīs. Savukārt sausnas saturs zem 30% var norādīt uz sliktu fermentāciju un attiecīgi – pazeminātu apēdamību.
Kopproteīns – tā ir ļoti nozīmīga barības viela, kuras dēļ arī tiek gatavota stiebrzāļu, tauriņziežu skābbarība. Šis rādītājs liecina par kvantitāti (daudzumu) nevis par proteīna kvalitāti. Ja lopbarības gatavošanas procesa rezultātā skābbarībā novēro karšanu, daļa kopproteīna var kļūt nepieejama ne mikroorganismiem, ne fermentiem. Tāpēc papildus jānosaka saistītais proteīns.
NDF, ADF – kokšķiedras rādītāji. NDF (neitrāli skalotā kokšķiedra) ietver sevī hemicelulozi, celulozi un lignīnu, savukārt ADF (skābi skalotā kokšķiedra) norāda uz celulozes un lignīna daudzumu barībā. ADF izmanto, lai aprēķinātu barības sagremojamību, bet NDF – barības uzņemšanas spējas aprēķināšanai. Palielinoties kokšķiedras rādītājiem, barības vērtība samazinās.
NEL (neto enerģija laktācijā) – enerģijas daudzums, ko govs no barības izmanto organisma uzturēšanai un piena ražošanai vai grūsnībai pēdējos divos mēnešos.
Koppelni – tas ir kopējais minerālu (minerālvielu) daudzums. Ja šis rādītājs pārsniedz 10% stiebrzālēm un 14% tauriņziežiem, tad tas norāda uz zāles skābbarības piesārņojumu ar augsni.
Gatavojot skābbarību mērķis ir saglabāt skābbarībā visu vērtīgāko, kas ir svaigā zaļbarībā: labu apēdamību, barības vērtību, nekaitīgumu.
Labas skābbarības sagatavošanas pamatā ir strauja un vispārēja skābējamās masas ieskābšana.