Radies Francijā 20. gs. 20.gados,
sirreālisms sākumā bija literārs virziens,
sirreālisma mākslinieki nodarbojās ar "pārreālo", gara pasauli, kas atrodas līdzās ierastajai realitātei,
sirreālisms izveidojās, balstoties uz austriešu neiropataloga Z. Freida atzinumiem par zemapziņas – cilvēka psihes dziļākā pamata – nozīmi cilvēka rakstura izpratnē,
nozīmīgākā sirreālisma atšķirība no dadaisma ir pastiprinātā interese par cilvēka bezapziņu un it sevišķi tās izpausmes sapņos,
1924. gadā iznāca oficiāla sirreālistu avīze “Sirreālisma revolūcija”,
par sirreālisma beigām pastāv dažādi viedokļi - ka tas beidzās līdz ar Otro pasaules karu.
Sirreālisms latviešu literatūrā
despersanolizācija – dzīvais un nedzīvais, īstais un mītiskais, konkrētais un abstraktais ir vienā telpā, cilvēka unikalitāte neeksistē,
žanriskā dekanonizācija – drāmas diologu iesaistīšana tekstā,
fragmentācija - sadrumstalotība robežojas ar sairumu, sasniegt absolūto realitāti,
viena plūduma sižets – notikums pēc notikuma,
sapņu poētika – teorētisks pamats,
tēla sadalīšanās un apvienošanās – personība sašķelta divos tēlos,
varoņu identifikācija – sava ”es” meklēšana, atrašana, iepazīšana,
mistifikācija ar māksliniecisko laiku un telpu – dažādu laiku, telpu saplūšana,
verbālais šoks, apziņas plūsma – burtu izraušana no vārda, zilbju salikumi.…