Simbolisms radās 19.gs. otrajā pusē, tas bija kā protests pret prāta visvarenību.
No reālisma vai impresionisma simbolistu māksla atšķīrās ar to, ka pievērsās nevis sava laika sabiedriski nozīmīgiem jautājumiem un konkrētā cilvēka rūpēm, nedienām, darbam un ikdienas ritējumam, bet gan mūžīgām un vispārcilvēciskām tēmām, tai bija jāvēstī par dzīvi un nāvi, par cilvēka liktenīgām kaislībām un tieksmēm, par grēkiem un svētumu, par cilvēka bioloģisko attīstību un emocijām – bailēm, vilšanos, cerībām, par cilvēka un dabas attiecībām, tās mūžīgajiem procesiem, gadalaiku un dienas laiku cikliem.
Simbolismā bieži vien tika izmantoti reliģiski sižeti, tēli, mitoloģiskas ainas.
Simbolistus interesēja arī briesmīgais, draudošais, patoloģiskais, ļauno (sātanisko, dēmonisko) spēku iemiesojumi.
Erotika un seksualitāte, jutekliskais skaistums un pievilcība saistījās ar slimīgo, perverso, iznīcību nesošo. Raksturīgi bija liktenīgās sievietes – pavedējas un posta nesējas tēli dažādās mitoloģiskās vai reliģiskās variācijās (sfinksa, Ieva, Salome, himēra, Medūza u.c.).
Mākslā, lai izteikto simbolisti izmantoja kompozicionālā uzbūvi, telpisko organizāciju, apjomu modelējumu, līnijas, gaismēnas, krāsu un faktūras efektus.
Tēloto objektu dabiskās proporcijas un samēri tika mainīti, krāsas un gaismas kļuva pašvērtīgi spožas vai blāvas.…