Ievads
Latvijas vēstures un kultūras aizsākumi meklējami 10 tūkstoš gadu senā pagātnē, kad tagadējās Latvijas teritorijā uz dzīvi apmetās pirmie cilvēki.
Par mūsu priekšteču dzīvi un kultūru iepriekšējos gadu tūkstošos rakstītu avotu nav, bet lietisko materiālu glabā zemes kultūrslānis.
Ar Latvijas senvēstures restaurēšanu nodarbojas arheologi, valodnieki, etnogrāfi un antropologi.
Laiku līdz 12. gs. Vēsturnieki iedala akmens, agro metālu un bronzas un dzelzs laikmetā, vadoties pēc materiāla, no kā tika izgatavoti darbarīki un ieroči.
Mitoloģija
Vissenākie mitoloģiskie priekšstati saistās ar totēmismu, animismu, fetišismu un Lielās Mātes kultu.
Augstākā dievība bija Dievs – kosmiskās kārtības uzturētājs un debesu simbols.
Par Dieva pavadonēm pieņemts uzskatīt Laimu un Māru. Laima ir cilvēka garīgās dzīves vadītāja. Māras pārziņā bija jaundzimušā un mātes veselība. Dainās Māra bieži minēta saistībā ar govīm un to ganīšanu.
Latvieši pielūguši arī dažādus dabas spēkus: Sauli, Mēnesi, zvaigznes, Pērkonu. Pērkons minēts kā galvenais senlatviešu cilšu dievs un ļauno garu vajātājs. Pērkona kults baltu tradīcijās saistīts ar ražas novākšanu.
Par visu, kas notika uz Zemes, atbildīga bija kāda no mātēm – Zemes māte, Vēja māte, Uguns māte, Jūras māte, Meža māte, Piena māte un Veļu māte. Ar pazemi un veļu valstību bija saistīts arī Velns kā Dieva pretpols un līdzgaitnieks.
Latviešu bērni parasti piedzima pirtī. Tā bija novietota upes vai dīķa malā. Tur nost no ļaužu acīm, tīrā, ar pirts garu izkarsētā telpā netraucēti varēja notikt radības jeb dzemdības.
Krustabu galvenie izpildītāji ir krustēvs un krustmāte – dižie kūmas. Dēlam parasti aicina divus krusttēvus un vienu krustmāti, meitai – otrādi. Bērnu saģērbuši, kūmas sēžas goda ratos un brauc meklēt vārdu. Šīs meklēšanas noslēgumā vārdu atrod Māras baznīcā un tur to bērnam iedod. Latviešu krustībām zīmīgā vārda meklēšana un vārdam piešķirtais svars sakņojas senā pagātnē, kad vārda došana nozīmēja bērna uzņemšanu dzimtā.…
