Senlatviešu bēru tradīcijas

Bēres ir daļa no cilvēka dzīves rituma. Dzīve šajā saulē ir tikai uz kādu laiku, bet īstā dzīve turpinās viņā - veļu saulē.

Dieviņš veda dvēselīti
Pliku, kailu debesīs;
Te palika miežu lauki,
Te mantiņa bagātība.
Mirušais cilvēks seno latviešu priekšstatos netiek izolēts no saskarsmes ar dzīvajiem. Viņš joprojām paliek savas ģimenes loceklis, kas neredzamā formā ir kopā ar saviem radiniekiem.

Ar kapu kalniņu un gulēšanu saistīts mūža nama, mūža mājas tēls, kas ir ne tikai zārks, bet arī kaps. Cilvēka nomiršana attēlota kā pārcelšanās no vienas mājas uz citu.

Ailu, manu mūža namu,
Vienu dienu padaramu;
Nevajaga salmu jumta,
Ne ozola pamatiņa.
Latvietis ar nāvi samierinājās, izturējās pret to, kā pret nenovēršamu. Tādēļ arī nevairījās par to runāt. Jau laikus katrs sev pagādāja zārku, lai pēc viņa miršanas nevajadzētu kādam lieki nopūlēties ar zārka gatavošanu.

Es to savu vainadziņu
Pagalam darināju.
Vai sirsniņa paredzēja,
Ka es ilgi nedzīvošu?…