Savdabīga un interesanta ir Senās Indijas kultūra, kas mūs arvien nebeidz pārsteigt ar savu krāšņumu, neparastumu un greznumu, kā arī attieksmi pret cilvēku, reliģiju, senatni .
Indijā ir sastopami daudzi kultūras līmeņi, valodas (pārstāvētas apmēram piecas valodu saimes), tautības, tomēr reliģijas ir bijis vienojošais spēks Indijas kultūrā. 7. - 6. gs. p.m.ē. sākās svarīgas pārmaiņas Indijas kultūrā, jo tajā laikā veidojās reliģiski filozofiskās sistēmas, kas noteica tālāko Āzijas civilizāciju attīstību
Senā filozofija, mūžības jautājumi, ceļš uz to vienmēr indieti ir interesējis vairāk nekā pats cilvēks, tā laicīgā dzīve. Visas mākslas - reliģijas, filozofija kultūra, māksla, literatūra un citas - mēģina kopš senseniem laikiem atrisināt šo mūžseno jautājumu par cilvēka esību, tā uzdevumiem, savienošanos ar Visumu.
Sākumā bija tikai viena Vēda, un to nevajadzēja lasīt. Cilvēki bija tik gudri, ar tik labu atmiņu, ka, vienreiz noklausījušies garīgā skolotāja teikto, viņi to saprata. Viņi visu saprata uzreiz. Bet pirms piectūkstoš gadiem, domādams par šī laikmeta — Kali-jugas — cilvēkiem, Vjāsadēva Vēdas pierakstīja. Viņš zināja, ka tad cilvēku mūžs būs īss, atmiņa būs ļoti vāja un saprāts zaudēs asumu. «Tāpēc es Vēdu zināšanas mācīšu rakstiski.»
Indiešu literatūras senākais piemineklis ir Vēdas – milzīgs kopojums dzejā: rituālu priekšraksti, filosofiski prātojumi, himnas dieviem.
,,Es Višnu lielos darbus slavēt gribu,
ar sauli zemes plašumus viņš mēro
Šī dziesma Višnam vienīgajam atskan,
viņš debess kvēlē tālu vientuls staigā …”…
