3. Vienkāršo iedzīvotāju tērpi
Japānas vienkāršie iedzīvotāji nevarēja atļauties tādus greznus zīda tērpus, kādus valkāja imperatori, augstmaņi un samuraju ģimenes vīrieši valkāja vaļīgus svārkus un platas bikses, bet sievietes – vienkāršus, garus, sasienamus tērpus. Ikdienas tērpus gatavoja no raupja, lēta audekla, ko auda mājās, vai arī nopirka pilsētā. Iecienīta bija kokvilna, kaņepes un rāmija (linam līdzīgs augs), kā arī zīdkoka miza. Drēbes krāso tumši zilā krāsā – visbiežāk tikai augšu, bet dažreiz arī bikses. Zilo krāsu iegūst no vietējiem augiem.
Japānas klimats ir mainīgs – ziemas ir aukstas un sniegainas, bet vasaras – karstas un sutīgas, tāpēc darba cilvēku drēbēm ir jābūt pielāgojamām laika apstākļiem. Atkarībā no gadalaika, cilvēki novilka kādu drēbju kārtu vai uzvilka. Lietainajās vasarās viņi lietoja ūdensnecaurlaidīgus apģērbus no salmiem. Ziemas apģērbs ir visai vienveidīgs – lielākoties mētelis ar vates oderi un silti oderēti vai vatēti svārki. Strādājot appludinātajos rīsa laukos vai jūras krastā, vienkāršie zemnieki bieži vien gāja basām kājām, viņiem mugurā bija vaļīgas, ērtas drēbes – īsi svārki , platas bikses, kas sasietas ap ceļiem un potītēm, galvā – cepures platām malām. Aizsardzībai pret lietu izmantoja konusveida salmu vai bambusa cepures. Šo cepuru slīpās formas dēļ lietusūdens lejā notecēja tik ātri, ka nepaspēja iesūkties. Zemnieki no salmu pinumiem gatavoja arī lietus apmetņus.
Darba drēbes ātri noskranda un noplīsa, un sievietes pienākums bija tās salāpīt. Nabadzīgās, vienkāršās ģimenēs sievietes bieži vien pašas darināja savas ģimenes locekļiem vienkāršas, raupjas drānas.
Ārpus mājas parastie cilvēki valkāja koka tupeles vai vienkāršas sandales. Šīs sandales tika nopītas no salmiem un sasietas ar auklām. Pirms ieiešanas kādā namā cilvēki vienmēr novilka ielas apavus, lai neienestu telpās dubļus, zāli un citus netīrumus.
…
