,,Romas literatūra sākas ar tulkojumu (Andronīks 3. gs. p. m. ē. iztulkojis ,,Odiseju”), romiešu poēzija dzimst kā tulkotā poēzija. Romieši vispār pārveido grieķu literatūru savām vajadzībām. Grieķija bija paraugs, atskaites punkts, orientieris, attiecībā pret ko veidojās Romas oriģinālā literatūra. Romiešiem atdarināšana nav nebrīvība, nav verdzība, bet ir sacensība, atdarināt grieķus – labākais, ko vien var vēlēties.”
(A. Rubenis.)
Romas valsts sabiedriski politiskajā un arī kultūras dzīvē par laikmetu griežiem uzskatāmi divi posmi:
pirmais – kad ķēniņu valdīšanas laiku nomaina aristokrātiska republika (VI gs. p. m. ē.),
otrais – republikas pārvaldes formas nomaina vienvaldības režīms – Romas impērija (I gs. p. m. ē. beigas).
Divi pēdējie vēstures periodi saistās ar romiešu literatūras attīstību no tās pirmsākumiem (III gs. p. m. ē.) līdz klasikas sasniegumiem (I gs. p. m. ē. - I gs. p. m. ē. sākums), līdz pakāpeniskam apsīkumam antīkās pasaules norieta laikos (m. ē. V.gs.).
Republikas un impērijas laika literatūrā nosacīti izdalāmi vēl atsevišķi attīstības posmi, tādēļ literāro procesu hronoloģiju kopumā iespējams attēlot šādi:
Republikas laikmetā:
arhaiskais periods (III gs. p. m. ē. – II gs. p. m. ē.); klasiskās literatūras pirmais posms (II gs. p. m. ē. beigas – I gs. p. m. ē., t. s. pilsoņkaru periods).
Impērijas laikmetā:
klasiskā literatūra Augusta valdīšanas laikā (I gs. p. m. ē. 30.gadi – 14.g. m. ē.); m. ē. I gs. literatūra; vēlīnā romiešu literatūra (sākot ar m. ē. II gs.).
Pirmos literāros sacerējumus veidoja dažādas kulta rituālu dziesmas, nelieli episka rakstura dziedājumi, joku dziesmas (fescennini), hronikālas piezīmes (annāles), juridiska rakstura sacerējumi (12 tabulu likumi) u. tml.
…