Japāna ir viena no Austrumu zemēm Klusā okeāna Rietumu malā.
Tā sastāv no 3000 salām, no kurām apdzīvotas ir 600.,lielākā no tām Honsju sala, kurā mitinās puse no iedzīvotājiem.
Japāņi ļoti daudz aizguvuši no citām Austrumu tautām, īpaši Ķīnas, piem.: budisma un konfūcisma reliģijas, rakstību, arhitektūras principus, zīda aušanu u.c., ko pielāgoja savām vajadzībām.
Sabiedrības struktūras pamatvienība bija klans
Līdz 7.gs. Japānai nebija savas galvaspilsētas., 710.gadā par to kļuva Nara.
Japāna ir sumo cīņu, samuraju un ņindzju dzimtene.
Japānu uzskata par „Āzijas kultūras muzeju”
Japāņu mentalitāte balstās uz tradicionalitāti.
Japānas filozofijā (no 14.gs) populāra bijusi mācība Ču-si, kuras pamatā ir konfūcisma un budisma reliģ. Tās pamatlicēji uzskatīja, ka galvenais uzdevums it cilvēka tikumiskā rakstura izveidošana (godbijība; taisnība; sirdsšķīstība un mīlestība).
Jamaga Soko mācība (no 17.gs) gribēja atjaunot pirmatnējo konfūcisma mācību, jo iepriekšējās to sagrozījušas. Soko uzskatīja, ka pasaulē ir 2 pamatprincipi:
1)Iņ – negatīvā enerģ., pasīvais princips (sievišķais, tumšais, mitrais, vēsais elements, kas atbilst zemei)
2)Jaņ – pozitīvā enerģ., valdošais, aktīvais princips (vīrišķais, gaišais, sausais elements, kas saistās ar debesīm)
Iņ un Jaņ simbols ir aplis, iekšpusē iezīmētas 2 stilizētas zivis, 1.melna ar baltu aci, 2.balta ar melnu aci.
Japāņu vissvarīgākais morāles pienākums ir vecāku godināšana.
Japāņiem ir četri daiļuma kritēriji:
1)sabi – burtiskā tulkojumā nozīmē rūsa., patika pret seniem priekšmetiem, piem: veca koka nomelnējusī krāsa, apsūnojis akmens utt.
2)vabi – japāņu izpratnē – noliedz visu samāksloto, demonstratīvo, uzkrītošo, tas ir vienkāršības skaistums.
3)sibui – vienkāršības un dabiskuma skaistums, piem: tase ir laba, ja no tās ērti un patīkami. dzert tēju.
4)jūgen – saistīts ar budisma filozofiju.
Savas attīstības nodrošināšanai japāņi lielu uzmanību pievērš izglītībai un audzināšanai.
Japānā raksturīga bija „kauna” kultūra.
…