Cilvēka figūra seno ēģiptiešu mākslas pieminekļos vienmēr ir ģeometriski stilizēta un stilizēts ir arī tērps. Šajā stilizācijas principā izpaudās seno ēģiptiešu modes pamatprincips. Kanons un tradīciju noturība radīja tērpa veidolu, kas vēl šobrīd redzams seno ēģiptiešu mākslas pieminekļos. Nozīmīga ir arī rūpīgā un precīzā detaļu atveidošanas maniere, kas pārliecinoši izpaužas ieloču, rotaslietu, ornamentu un frizūras atspoguļojumā. Tieši tāpēc, lai atainotu pat vissīkākās detaļas, senie ēģiptieši gandrīz vienmēr tērpu attēloja pretskatā.
Dzīvnieku valsts motīvu atspoguļojuma ziņā pirmajā vietā ir čūska, savukārt, no vietējās augu valsts visiecienītākais bija lotosa zieds.
Glezniecība Senajā Ēģiptē
Senie ēģiptieši attēloja cilvēku īpatnēji:
* Viduklis un gurni bija attēloti puspagriezienā.
* Galva un kājas – sānskatā.
* Acs, pleci, krūtis un rokas – pretskatā.
Šādi tika panākts iespaids, ka cilvēks tiek skatīts no dažādiem skata punktiem.
Visas svarīgākās cilvēka ķermeņa daļas varēja apskatīt pilnībā. Šāds cilvēka
attēlošanas paņēmiens bija nemainīgs Senās Ēģiptes mākslas stilā.
Tēlniecībai raksturīgs sekli iegravēts reljefs, kas atgādina zīmējumu, jo ir izkrāsots. Statujas – gan milzīgas, monumentālas, gan sīkas figūriņas, ko deva līdzi valdniekiem kapā. Skulptūras veidoja pretskatā un sastingušas.
Ēģiptieši tēlniecībā attēloja sfinksas (mitoloģisku dzīvnieku statujas ar lauvas ķermeni un cilvēka vai dzīvnieka galvu), no kurām visslavenākā ir Gīzes sfinksa (apm. 2500 g. p.m.ē.), kas ir aptuveni 60 pēdas augsta un 240 pēdas gara. Ēģiptieši veidoja arī nelielas statujas, piemēram, Ehnatona un Nofretetes skulptūras, kas veidotas no kaļķakmens un krāsotas.
…
