Romiešu civiltiesības

Likumiskās mantošanas sistēmas
Mantošanas pēc likuma jeb likumiskā mantošana veidojās pakāpeniski. Likumisko mantošanu piemēroja gadījumos, kad nebija testamenta. Attīstības gaitā radās jauktā mantošana- pēc agnātiskā un asinsradniecības jeb kognatiskā principa. Prētora tiesībās veidojās un nostiprinājās asinsradniecības princips.
Pēc agnātiskās radniecības principa aicināja mantot sui heredes- personas, kas atradās mantojuma atstājēja miršanas brīdī viņa varas pakļautībā- in patria potestatis.
Likumiskās mantošanas sistēmas
Tie varēja būt mirušā sieva, dēli, viņa bērni. Ja nebija sui heredes, tad mantoja tuvākie radinieki- agnati proximi. Ja tuvāko radinieku nebija, tad mantoja attālākie piederīgie- gentiles.
Kognatiskā mantošanas sistēma pilnīgi nostiprinājās un izveidojās Justiniāna kodifikācijā.
Ja nemaz nebija mantinieku, tad mantojums tika uzskatīts par bonum vacans- bez mantinieku manta.


Likumiskās mantošanas sistēmas
Romas valsts pirmsākumos nevienam nepiederošu mantu (res nullius) varēja iegūt īpašumā uz noilguma pamata pirmais, kas to paņēma. Princepa Augusta laikā tādu mantu paņēma valsts kase (fiscus); kad kristīgā ticība bija kļuvusi par Romas Valsts reliģiju, uz bezmantinieku mantojuma sāka pretendēt baznīcas un labdarības iestādes.
…