Romantiķi attēlo neparastas parādības un apstākļus, saspringtas situācijas. Viņu darbos pretstatīta garīgā un materiālā pasaule, nesaskaņās ar ārpasauli veidojas arī egocentriski raksturi, kuri nicina ikdienu. Romantiķu simpātijas pieder radošai personībai, tās spējai brīnīties, sajūsmināties. Kā augstākā šo spēju izpausme ir dzeja un dzejnieks- dievināma personība, bet pielūgsmes objekts- daba.
Romantiskais varonis ir vientuļa, neparasta, pat traģiska personība. Romantisma literatūrā tiek atklāti tās pārdzīvojumi, pašanalīze.
Romantiķu izteiksmei raksturīga emocionalitāte, subjektīvisms, pacilātība, kontrastainība, ekspresīvs stils, kurā vērojama arī hiperbolizācija. Bagātīgi izmantoti dabas tēli, pārejas stāvokļi, stihisko dabas spēku tēlojums. Cilvēka jūtu dzīve sabalsojas ar dabas norisēm, tās var iegūt arī simbolu nozīmi.
Romantisms bija kultūrvēsturisks laikmets literatūrā, mākslā un mūzikā, kas aizsākās Rietumeiropā 18.gs. nogalē kā pretreakcija Apgaismības laikmeta sociālajām, politiskajām un estētiskajām normām.
Romantisma māksla un literatūra kā estētiskās pieredzes avotu uzsvēra spēcīgu emocionālo pārdzīvojumu (bailes, godbijība, apbrīna u.tml.), kas rodas, aptverot dabas diženumu un varenību.
Romantismam bija raksturīga arī interese par tautas mākslu, mūziku, folkloru, valodu, tradīcijām, kā arī iedziļināšanās viduslaiku kultūrā.…