Romānika ir mākslas stils, kas bija izplatīts Eiropā 10.-12. gs., taču aizsākās jau ap 8.gs.
XIX gs. sākumā terminu romānikas stils ieviesa franču arheologi, pētot izrakumos celtnes viņi pamanīja to līdzību ar Senās Romas arhitektūru.
Romānikas stils ir aizsācies atdzimstot Senās Romas arhitektūras tradīcijām, kurām pateicoties tas arī ieguva savu nosaukumu, latīniski romanus- romiešu, bet savukārt angļi šo stilu sauc par normāņu stilu.
Šis ir pirmais visas Eiropas mākslas stils.
Romānika izveidojās kā jauns stils, kura galvenā iezīme bija seno tautisko un klasiski antīko pazīmju sintēze.
Romānikas dievnama shēma
1) kapela – atsevišķa telpa kur notiek reliģiski rituāli
2) apsīda – baznīcas altārdaļas vai vidusjoma noslēgums daudzstūra vai apļa izvirzījuma veidā. Apsīdas augstums var būt zemāks vai vienāds ar baznīcas joma vai altārdaļas augstumu
3) transepts- viens vai vairāki šķērsvirziena jomi, kas šķērsojot vidus un sānu jomus rada krustveida formu
4 ) joms- ar balstu kollonu rindu nošķirta baznīcas telpas daļa. Parasti ir 2, 3, vai 5 jomi. Centrāljomi ir augstāki un platāki, sānjomi ir mazāki.
Romānikai raksturīgi
Akmens velves
Masīvi pīlāri
Pīlārs – balsta elements. Salīdzinājumā ar kolonnu tas ir masīvāks.
Romānikai raksturīgi
Romānikai visās Rietumeiropas zemēs raksturīgas pusaploces arkas, kas lietotas logu, durvju un portālu augšējos noslēgumos, arkādēs un citur. Sienas ir biezas, turpretim logi un durvis-šauri. Biezās ārsienas netiek greznotas, tās lielākoties atdzīvina tikai arkatūru joslas, lizēnas un iedziļināti portāli (arhitektoniski vai skulpturāli veidota ieeja ēkā). Romānikā celtni centās veidot kā noteiktu apjomu summu, piemērojot tiem ģeometrisko ķermeņu pamatformas (kubu, puslodi u.tml.).
Romānikas laika baznīcām raksturīga jau agrāk aizsākusies kriptu celtniecība. Kripta bija zem dievnama grīdas ierīkota, ar velvēm segta telpa, ko izmantoja baznīcas relikviju glabāšanai un cienījamāko draudzes locekļu apbedīšanai. …
