Rokoko jēdziens ir cēlies no franču vārda rocaille, kas sākotnēji apzīmēja modernās dekorācijas, kas var tikt atrastas 17. gs. Arhitektūras projektos. Mūsdienu nozīmi vārds ieguva ap 1800. gadu, aptuveni tajā pašā laikā kad baroks, un līdzīgi kā baroks, rokoko sākotnēji likās neperspektīvs. Atdzimšanu rokoko piedzīvoja 19. gs., kas sākās kā mode kolekcionēt 18. gs. franču gleznas un mēbeles un kā rokoko interjera imitācijas mēģinājumi.
Visagrākās rokoko formas parādījās ap 1700. gadu Versaļā un apkārtējās pilīs kā reakcija uz franču klasiskā baroka nomācošo formalitāti šajās ēkās. 1701. gadā Pjēra Lepotra (1648.-1716.) vadībā liela daļa Versaļas pils istabu, ieskaitot karaļa guļamistabu, tika pārveidotas jaunā, gaišākā, graciozā stilā.
Rokoko interjera dekorāciju būtība ir divkārša: pirmkārt, formas ir gandrīz plakanas atšķirībā no augstā reljefa barokā; otrkārt, arhitektūras unskulptūru izcēlumi tiek likvidēti, lai projektētājs saskartos ar līdzenu virsmu, kas tiek izjaukta vienīgi ar logu nišām un kamīna plauktu. Tipiskā rokoko dekorējuma plānā visapkārt istabai (arī durvīs) tiek izveidoti koka paneļi, kas tiek dekorēti ar lieliski izgrieztiem, apzeltītiem motīviem zemā reljefā. Pēc 1720. gada paneļi tika krāsoti ziloņkaula balti un motīvi koncentrējas to augšpusē, apakšpusē un centrā ar taisnām apmalēm sānos.…
