Rollo Meijs ir dzimis ASV, Ohaijo pavalstī, Eidejā. (1919.gadā)
1930.g. ieguvis mākslas bakalaura grādu Oberlainas koledžā; Pēc tam kopā ar mākslinieku grupu aizbrauc uz Poliju un glezno iedzīvotājus; ceļo pa Eiropu; mācās Grieķijas mākslas koledžā un apmeklē Alfrēda Ādlera vasaras kursus.
1934.g. atgriezies ASV, viņš strādā par studentu padomdevēju Mičiganas universitātē. Vēlāk viņš iestājas Ņujorkas Apvienotajā Teoloģijas seminārā un to dara nevis lai kļūtu mācītājs, bet drīzāk, lai uzdotu un risinātu mūžīgos jautājumus par cilvēka eksistenci. Seminārā viņš interesējas par Sērena Kirkegora un Martīna Heidegra eksistenciālo domāšanu, piedalās nodarbībās, ko vada teologs Pauls Tillihs. Meijs atzīstas, ka ir izjutis lielu Tilliha ietekmi un izmantojis viņa darbus savu uzskatu argumentācijai.
1938.g. viņš saņem teoloģijas bakalaura grādu ar izcilību.
1940.g. studē psihoanalīzi Viljamsa Alansona Vaita Psihiatrijas, psihoanalīzes un psiholoģijas institūtā Ņujorkā.
1946.g. viņš atver psihoterapijas privātpraksi.
1949.g. uzrakstījis disertāciju (nemiera nozīme) Kolumbijas universitātē un kļūst par pirmo šīs universitātes habilitēto doktoru klīniskajā psiholoģijā.
Pēc 1950.g. saslimst ar tuberkulozi. Slimībās laikā viņš studē Kirkegora un Freida uzskatus par nemieru.
Jēdziens „eksistenciālisms” ir kļuvis populārs akadēmiskajās un literātu aprindās un tiek lietots tik ļoti daudzās nozīmēs filozofu, psihologu, teologu, romānistu, aktieru un citu darbos, ka ir gandrīz zaudējis īsto nozīmi.
Populārā veidā (veselā saprāta līmenī) šo jēdzienu saista ar tādām parādībām kā „nospiestība”, „izmisums”, nepieminot tomēr pašnāvību un nāvi. Dažiem tas liek domāt, ka pasaule ir absurda vieta bez nozīmes, un izraisa pārliecību, ka ar viņiem ir iespējams jebkuras nelaimes.
Tā kā šī koncepcija ir ļoti svarīga Meija pozīcijas izpratnē, tad ir nepieciešams pasekot tās izpratnei dažu filozofu un interpretētāju darbos.
Eksistenciālisma saknes meklējams 19.gadsimta dāņu filozofa Sērena Kirkegora darbos. Viņa mēģinājumi izprast cilvēka būtību lielā mērā balstījās uz noliegumu. Viņš noliedza Hēgeļa milzīgas pūles izprast realitāti, identificējot to ar abstrakto domu un loģiku.
Kiekegors un vēlāk Frīdrihs Nīče mēģināja koriģēt Hēgeļa argumentu vienpusību, sākot analīzi ar fokusēšanos uz cilvēku eksistences pamatrealitātēm.
Tādējādi eksistenciālisms ir saistīts ar ontoloģiju vai mācību par atsevišķās esamības būtību. Tas fokusējas tieši uz personas pieredzi un mēģina noradīt cilvēka dzīves analīzi ar loģisko sistēmu līdzekļiem, jo tas nozīme izturēšanos pret cilvēciskām būtnēm kā abstraktiem, bezpersoniskiem objektiem.
Eksistenciālismu var definēt kā „virzienu saprast cilvēku, noliedzot subjekta un objekta atdalīšanu, kura bija izplatīta Rietumu domāšanā un zinātnē drīz pēc Renesanses.
Eksistenciālisms un psihoanalīze
Galvenie eksistenciālisma lietišķie aspekti personībai un psihoterapijai saistāmi ar klasisko psihoanalīzi. Lai labāk izprastu Meija eksistenciāli analītisko perspektīvu, kura ir freidisma un eksistenciālo pozīciju integrācija, jāpaskatās uz dažām līdzībām un atšķirībām abās pieejās.
1. Abi virzieni uzdod fundamentālus jautājumus par cilvēka eksistenci.
Lai gan Freids bija piesardzīgs pret filozofiju un vidēja līmeņa teorijām, viņš tomēr savas karjeras sākumā bija atklāti paziņojis, ka viņu interesē cilvēka dzīves un dabas lielo problēmu izprašana.…
