Respiratorā distresa sindroms

Elpošanas mazspējas paveids, kas izpaužas ar smagiem, reizēm neatgriezeniskiem plaušu funkciju ierobežojumiem, ko rada fizikāli, infekciozi, ķīmiski un hematoloģiski faktori.
ARDS raksturo difūzs alveolāro kapilāru bojājums.
Klīniski tas raksturojas ar smagu respiratoru nepietiekamību, kura nepakļaujas oksigenoterapijai un var izraisīt citu orgānu bojājumu.
ARDS raksturīga plaušu tūska, kas attīstās bez sirds nepietiekamības pazīmēm.

Eksogēnie jeb tiešas iedarbības cēloņi:
Kuņģa satura aspirācija;
Plaušu kontūzija;
Toksisku gāzu ieelpošana;
Ķīmiskas vielas, kas pārsvarā nokļūst plaušās (parakvāts, bleomicīns u.c.).

Endogēnie jeb netiešaas iedarbības cēloņi:
Sepse, bakteriāli endo – vai eksotoksīni;
SIRS;
Politrauma;
Masīva donora asiņu transfūzija;
Diseminēta intravazāla koagulopātija
Pankreatīts;
Augļa ūdeņu, tauku embolija;
Intoksikācija ar narkotiskām vielām;
Galvas smadzeņu trauma, ICP pieaugums;
Malārija ar klīniski smagu norisi.

ARDS diagnostiskie kritēriji:
Sākums – akūts;
Oksigenācija – PaO2/FiO2 < 200mmHg (PEEP neievēro)
Plaušu Rtg.- bilaterāli infiltrāti;
A.pulmonalis spiediens – 8mmHg vai klīnisku norādījumu trūkums par kreisā priekškambara hipertensiju.

Ilgstošu respiratoru traucējumu rezultātā rodas morfoloģiskas pārmaiņas plaušās (4 stadijas):
Latentā jeb iniciālā;
Eksudatīvā;
Proliferatīvā;
Hroniski fibrotiskā.…