Rentgenstarus 1895. gadā atklāja Vilhelms Rentgens, kurš tiem ieteica nosaukumu X- stari, šādu nosaukumu šim starojumam lieto daudzās valodās, tai skaitā angļu valodā.
Noskaidrojās, ka V. Rentgena atklātais starojums ir īsa viļņa garuma elektromagnētiskie viļņi, kuri rodas ātru, lādētu daļiņu – elektronstaru kūlim krītot uz elektronstaru lampas anoda un tajā nobremzējoties.
Rentgenstarojuma spektrs sastāv no nepārtraukta spektra, kas rodas, elektroniem bremzējoties rentgenlampas anoda jeb antikatoda materiālā, un no raksturīga rentgenspektra.
Rentgenstarojuma spektrs ir atkarīgs no tā, kāda ir uz antikatodu krītošo elektronu enerģija E un to plūsmas intensitāte.
Spektra īsāko viļņu robežu λmin =c/vmax nosaka krītošo elektronu enerģija, jo hvmax = E, kur E = eU; U – elektronus paātrinošā elektriskā lauka spriegums.
Katram ķīmiskajam elementam raksturīgais rentgenspektrs sastāv no diskrētām spektrāllīnijām.
Rentgenstarojumu iegūst ar speciālam renteglampām.
Rentgenlampa ir vakuumcaurule, starp kuras elektrodiem – katodu un anodu jeb antikatodu pieliek augstspriegumu. Fokusējošā ierīce elektronus novirza uz antikatodu, kas pārklāts ar tā metāla kārtiņu, kura raksturīgais rentgenspektrs jāiegūst. Rentgenstarojumu ierosina ātro elektronu triecieni pret antikatoda virsmu.…
