Renesanses literatūras sākums
13.gs.iezīmēja jaunu pavērsienu literatūrā.
Lai gan valdošās pozīcijas joprojām piederēja viduslaiku baznīcas literatūrai, kulta drāmām un bruņinieku romāniem, uz pilsētu literatūras bāzes ļoti ciešā saistībā ar tautas literatūras tradīcijām iezīmējās jaunā laika literārās tendences.
Nozīmīga loma bija pirmo universitāšu brīvajam garam.
Topošais laikmets un jaunās sabiedrības pārvaldes formas pilsētās izraisīja nepieciešamību studēt romiešu tiesības, pētīt antīkās sabiedrības zināšanas medicīnā, līdztekus iedziļinoties visā kultūras bagātībā, ko ar grāmatu un literatūras starpniecību mantojumā nākamajām paaudzēm bija atstājuši romieši un senie grieķi.
Universitātes Boloņā, Padujā, Pizā, Romā, Perudžā un citās pilsētās pievērsās antīko autoru darbu studijām, tulkoja senatnes izcilo rakstnieku darbus, kurus līdz tam no tautas bija šķīrušas klosteru bibliotēku biezās sienas. Nu tas bija iespējams, jo universitātes tiecās būt patstāvīgas un atbrīvoties no katoliskās baznīcas aizbildnieciskās kontroles.
Renesanses literatūras tendences
Arvien vairāk un drošāk dzejnieki un rakstnieki pievērsās sava laika atspoguļojumam, jūtu patiesam attēlojumam pretstatā bruņinieku samākslotajam sižetam un klerikāļu pamācošajām morālēm.
Tieksme uz reālismu bija viena no topošās literatūras pamattendencēm.
Arvien pārliecinošāk literāro darbu centrā nostājās pilnasinīgs šā laikmeta cilvēks ar savām vājībām, iekšējām pretrunām un sevis meklējumiem. Tā bija individualizēta personība, kas formējās laikmeta apstākļu ietekmē.
Tie vairs nebija viduslaiku sadomātie un idealizētie varoņi, bet gan reāli ikdienas cilvēki, kuru rīcību, domas un tieksmes autori centās psiholoģiski pamatot, radot pilnasinīgu sava laikabiedra tēlu.
Antīkie varoņi parasti bija no sava laika attālināti un heroizēti, turpretī jau agrīnās renesanses literatūras sacerējumos izpaudās pozitīvā varoņa meklējumi vidusšķiras un sabiedrības zemāko slāņu cilvēkos. Tas reizē bija arī tautas pārstāvis, kas saskatīja un kritizēja sava laika negācijas, novecojušas tradīcijas, aristokrātiskā slāņa zemiskumu un nebaidījās atmaskot baznīcas kalpu liekulīgo morāli.
Uzmanības centrā izvirzījās materiālā pasaule ar visiem tās priekiem un bēdām.
…
