Spānija – Eiropas kontrreformācijas, katoliciskās un politiskās reakcijas centrs. Mākslu jomā visvairāk uzplauka literatūra un glezniecība. Šie mākslas veidi attīstījās ar reālistisku tēlu izpratni, bet arhitektūrā un tēlniecībā rakturīga elementu un formu barokāls un pompozs sakārtojums.
Spānija bija bagātākā koloniālā lielvalsts, taču renesanses ideju un formu ieviešana Spānijā noritēja loti gausi, jo Spānijā valdošā ietekmīgā katolu baznīca kavēja humānisma ideju izplatību, un tāpēc zemē ilgi saglabājās kultūras reliģisks raksturs. Spānijā baznīca palika viens no ievērojamākajiem mākslu veicinošajiem spēkiem.
Glezniecībā viduslaiku tradīciju parvarēšanu sekmēja interese par Nīderlandes mākslu (15.gs.) un Itālijas mākslu (16.gs.).
16.gs. Spānijā nostiprinājās karala absolūtā vara, attīstot galma kultūras tradīcijas. Māksliniekiem pēc aristokrātu vēlmēm vajadzēja radīt spožumu vai vismaz tā imitāciju, tāpēc viņiem nedraudēja palikšana bez pasūtījuma, darba un iztikas.
16.gs.2.pusē oficiālajā galma mākslā dominēja Itālijas romantisms, attīstījās statisks parādes portrets (A.Sančess Koeljo, H.Pantoha de la Kruss).
17.gs. Spānijas reālistiskajai mākslai nebija sekotāju citās Eiropas zemēs.
Spānijas tēlnieki akcentēja dekorativitāti.
Spānijas mākslas savdabīgās iezīmes – sakāpināta emocionālā izteiksmība un dramatisms – spilgti izpaudās gleznotāju H.Uges, P.Berrugetes (arī tēlnieks), L. de Moralesa darbos.
Galma gaume nemeklēja īpašu mākslas iekšējo dzilumu, to piesaistīja greznais un netradicionālais.
Ilgi saglabājās rekonkistas laika tradīcijas, kuras izpaudās tautas slāņiem piemītošajā vienkāršībā un lietišķajā dzīves uztverē.
Vispopulārākais žanrs bija portrets.…
