Dvēseles izšķirība no ķermeņa
Jušana ir saistīta ar ķermeni, kad runa iet par dažādām pazīmēm (skaņu, garšu..), tieši caur ķermeni tiek sajusti un izsķirti citi ķermeņi, taču jušana iespējama tikai klātesot šiem ķermeņiem. Taču jušana tiek apzīmēta ari ar neko, jo tā balstās uz iepriekšējo pieredzi un atmiņām, tāpēc nav tik reāla.
Lietas ir līdzīgas to idejām, tieši tāpēc dvēsele ir saistīta ar ķermeni, jo izjūt tam radītos kairinājumus, bet nejūt citu ķermenu kairinājumus.
(PIRMS) runā ka sāpes ķermeni un garā izraisa daba, taču šī pieredze nereti pieviļ (torņu formas attālumos, sāp tas kā nav), ka nav jātic dabai un sajūtām.
Dieva pilnība ļauj tam nolikt lietas atšķirīgi vienu no otras, tad arī dvēsele tās var izšķirti uztvert. Dvēseles būtība ir domājoša lieta. Un tā var pastāvēt bez ķermeņa, ja sevi apzinās. Taču šī dvēsele iemīt arī ķermenī, bet ne jau dvēsele izraisa šī ķermeņa ideju, . Tāpat arī citas lietas pastāv tikai to izstrotās idejas dēļ, pat ja tas nevar visas aptvert uzreiz, šīs idejas tiek darinātas no augstākiem spēkiem. Tāpēc dabas būtība ir Dievs vai Dieva radīto lietu kārtība un dvēseles daba, kas ir kā Dieva iedalīto lietu savienojums.
Dvēsele ir neatkarīga no ķermeņa, tai pašā laikā ir sajūgta ar to, jo sāpes, ko jūt ķermenis, jūt arī dvēsele. Uzsverot, ka sāpes tiek justas tādēļ, ka cilvēks ir nepilnīgs,/ierobežots (ēdiens ar indi) un šīs sāpes it kā aicina un brīdina, lai tiktu saglabāts šis ķermenis vesels. Jo prātu iespaido nevis ķermenis, bet gan smadzenes (pēdas sāpes).
Secinājumā tiek saprasts, ka sajūtas nav vis maldīgas, pateicoties to pieredzei un atmiņām, jo tās brīdina. Par piemēru tam tiek izteikts nomoda un miega stāvoklis, kur lietas tiek pilnīgi uztvertas.
Cilvēki kļūdās sava nepilnīguma dēļ.
…
