Raksturs

Jēdzienu (gr. Charaktēr- iezīme, īpatnība) sāka lietot 3. gs. p.m.ē. grieķu filozofs Teofrasts (382.- 287.g.p.m.ē.). Bailīgums, liekulība, alkatība, godkāre- kopā vairāk nekā 30 īpašību, pēc Teofrasta domām, nosaka cilvēka raksturu, ko viņš definējis kā kaut kādās īpašības vai vairāku īpašību izpausmi.
Mēģinājumiem vienā acumirklī izzināt cilvēka raksturu pēc kaut kādām izpausmēm, faktoriem utt. Bija visdažādākie novirzieni. Sevišķi spēcīgas šīs tendences bija 13.-17. gs. Šajā laikā radās visdažādākie novirzieni- tiziognomika, kas mēģināja izzināt cilvēka raksturu pēc sejas uzbūves, frenoloģija- pēc un uzkalniņu lieluma un izvietojuma uz cilvēka galvaskausa, grafoloģija- pēc rokraksta, hiromantija- pēc rokas līnijām, astroloģija- pēc zvaigžņu stāvokļa piedzimšanas brīdī utt.…