Radioviļņi ir elektromagnētiskie viļņi, kuru svārstību frekvence ir radiofrekvenču apgabalā, kam atbilst diapazoni, sākot no maiņstrāvas zemfrekvences svārstībām līdz pat gigahercu svārstībām.
Radioviļņu avoti ir gan uz Zemes, gan arī ārpus tās – tuvajā un tālajā Visumā. Radioviļņus izstaro visu diapazonu un visur esošo radiostaciju (radio, TV, radionavigācijas, radiolokācijas u.c.) antenas. Galvenie uz Zemes uztverto radioviļņu avoti ir Saule, mūsu Galaktikas centrs, pārnovu (uzsprāgušu zvaigžņu) vietā palikušie miglāji, dažas citas galaktikas.
Radioviļņiem ir raksturīga difrakcija – spēja apliekties ap šķēršļiem, ja vien viļņa garums ir lielāks vai salīdzināms ar šķēršļa izmēriem.
Radioteleskops ir iekārta Visuma objektu radiostarojuma uztveršanai, pastiprināšanai un analizēšanai.
Radioteleskopu priekšrocība, salīdzinot ar optiskajiem teleskopiem, ir tā, ka ar tiem novērojumus var veikt gan dienā, gan naktī. Novērojumiem, kuros izmanto garos radioviļņus, netraucē arī mākoņu sega. Izmantojot īsos viļņus, novērojumus var veikt tikai skaidrā laikā, jo ūdens pilieni šos radioviļņus intensīvi absorbē.
Liela problēma ir mākslīgo radiotrokšņu avotu ietekme – sākot no mikroviļņu krāsnīm un beidzot ar sakaru pavadoņiem. Radioastronomijai ir izdalīti speciāli frekvenču diapazoni, kuros citi nedrīkst lietot jaudīgus radioraidītājus, jo tajos staro kosmiskie avoti, taču noruna nereti tiek pārkāpta.…
