Kādreiz Čehoslovākija bija visattīstītākā komunistiskā valsts, bet tolaik saimniecībā neveicās un progresīvie ekonomisti cieta no neizdarīguma un politiskas iejaukšanās ekonomikā. Turklāt bija akūts dzīvokļu trūkums un pilnīgs haoss transportā. Ietekmīga intelektuāļu grupa bija neapmierināta ar mēģinājumiem ierobežot tās runas brīvību, un tauta vēlējās, lai reiz beigtos valdības negodīgums, juceklība, neprasmīgā plānošana un citādi domājošo apklusināšana.
Pavasara hronoloģija.
Prāgas pavasaris sākās 1968.gada 5.janvārī, kad Aleksandrs Dubčeks līdera amatā nomaina Antonīnu Novotniju. (Dubčeks bija kompromisa figūra vadītāja amatam, kas ir pieņemama gan liberāļiem, gan stingrās līnijas aizstāvjiem);
Pirmais Dubčeka solis – 1967.gadā pieņemtās ekonomisko reformu programmas paplašināšana un pasākumu plāna pieņemšana tās ieviešanai;
Februārī Prāgā notiek pirmās demonstrācijas Dubčeka politikas atbalstam, vienlaikus studenti un žurnālisti nāk klajā ar prasību atcelt 1966.gada likumu par cenzūru.
Jaunie vadītāji ar plašu tautas atbalstu centās ieviest demokrātiju un brīvību sabiedriskajā dzīvē. Bija paredzēts atdzīvināt tautas sapulci, kas ilgi bija pastāvējusi tikai formāli, un piešķirt tai reālu varu un pienākumus. Tika apspriesta doma par opozīcijas partijām. Pamazām tika nojaukts iekšējās drošības aparāts;
Martā liberālā spārna spiediena dēļ Novotnijs bija spiests atkāpties arī no valsts prezidenta amata. 30.martā par jauno prezidentu kļūst ģenerālis Ludviks Svoboda;
Pavasara hronoloģija.
Aprīlī tiek publicēta partijas pasākumu programma desmit gadiem, kuras mērķis bija radīt “sociālismu ar cilvēciskiem vaibstiem”;
4. un 5.maijā Čehoslovākijas līderi ierodas vizītē PSRS un saņem “pirmo brīdinājumu” par to, ka procesi Čehoslovākijā ir pretrunā ar sociālisma pamatprincipiem;
Jūnijā, kad Čehoslovākijas valdība oficiāli atceļ cenzūru un tiek publicēts 2000 vārdu manifests, kurā radikālākie reformisti (izņemot Dubčeku) aicina īstenot tālāku demokratizāciju – atjaunot sociāldemokrātiskās partijas darbību un nodibināt pilsoņu komitejas, Maskava nolemj rīkoties.
Tātad, Čehoslovākijā bija gaidāms kontrrevolucionārs apvērsums.
Brālīgā palīdzība.
4.jūlijā Šumavā sākas Varšavas pakta militārās mācības; Vienlaikus notiek PSRS, Ungārijas, Polijas, Vācijas un Bulgārijas augstāko amatpersonu tikšanās, kurā izsaka brīdinājumu Čehoslovākijai;
29.jūlijā Čiernā pie Tišas Dubčeks tiekas ar padomju delegāciju un saņem vēl vienu brīdinājumu, pirmo reizi izskan militāras invāzijas draudi;
3.augustā Varšavas pakta valstu vadītāji tiekas Bratislavā un forumā pirmo reizi izskan tā sauktā Brežņeva doktrīna par ierobežoto suverenitāti;
Lēmums Maskavā tiek pieņemts 18.augustā. Aizsardzības ministrs Andrejs Grečko paziņo: ”Invāzija notiks pat tādā gadījumā, ja tā novedīs pie trešā pasaules kara.”
1968. gada 20.augustā pulksten 23.00 vakarā PSRS, Polijas, Vācijas, Ungārijas un Bulgārijas Tautas Republikas karaspēka vienības (milzīgā skaitā) šķērsoja Čehoslovākijas valsts robežu, un pēc dažām stundām tanku kāpurķēdes jau rībēja Vāclava laukumā Prāgā. Tas notika bez Republikas prezidenta, Tautas sapulces prezidija un parlamenta priekšsēdētāja ziņas. Čehoslovākijas prezidijs aicināja visus republikas pilsoņus saglabāt mieru un neizrādīt pretestību ienākošajai armijai, jo Čehoslovākijas valsts robežu aizsardzība tobrīd nebija iespējama. Tas satrieca Rietumu intelektuāļus un kompartiju atbalstītājus. Čehoslovākijas prezidijs šo aktu uzskatīja par sociālistisko valstu attiecību pamatu graušanu un starptautisko tiesību normu rupju pārkāpumu.…
