Pozitīvā psiholoģija - pagātne, tagadne, nākotne

Pozitīvās psiholoģijas vēsture
1902 gadā – William James rakstīja par veselīgu noskaņojumu;
1961 gadā - Roger humānistiskā psiholoģija un pilnvērtīga persona;
1968 gadā - Maslow pašaktualizācija un veselīgi indivīdi;
1998 gadā - Martin E.P.Seligman.
Pozitīvās psiholoģijas definīcijas
Pozitīvās psiholoģijas lauks ir vērtīgās subjektīvās pieredzes subjektīvais līmenis: subjektīvā labklājība un apmierinātība (ar pagātni), cerība un optimisms (par nākotni) un laime (tagadnē). Individuālā līmenī tas ir par pozitīvām individuālām īpašībām: spēja mīlēt un strādāt, drosme, saskarsmes spējas, estētisms, jūtīgums, pacietība, spēja piedot, oriģinalitāte, talants un gudrība. Grupas līmenī – tas ir pilsoniskais tikums, atbildība, audzinātība, altruisms, pieklājība, savaldība, tolerance, darba ētika (Seligman & Csikszentmihalyi, 2000);
Pozitīvā psiholoģija ir zinātne, kas pēta cilvēka tikumus un stiprās puses. Tā no jauna apskata vidusmēra cilvēku ar interesi par to, kas ir labi, kas darbojas un ko vajag uzlabot. Pozitīvā psiholoģija ir vienkārši psiholoģija (Sheldon & King, 2001);
Pozitīvā psiholoģija ir studijas par stāvokļiem un procesiem, kas sekmē cilvēku, grupu vai institūciju veselīgu vai optimālu funkcionēšanu (Gable & Haidt, 2005);
Pozitīvā psiholoģija zinātniska pieeju perspektīvām par to, kas dod dzīvei jēgu. Fokusējas uz tādiem cilvēka stāvokļa aspektiem, kas sekmē laimi, piepildījumu un veselīgumu (The Journal of Positive Psyhology, 2005).…