Latviešu strēlnieki bija Krievijas impērijas armijas no latviešiem komplektēts militārs formējums 1.pasaules kara laikā. Kopumā astoņos strēlnieku bataljonos dienēja aptuveni 40 000 kareivju.
Pirmās strēlnieku bataljonu cīņas notiek 1915. gada oktobrī pie Pavasara muižas un Plakanu mājām. Pēc šīm cīņām tika izsludināta vispārēja latviešu mobilizācija, kuras rezultātā tika izveidoti jau astoņi bataljoni, 1. Daugavgrīvas, 2. Rīgas, 3. Kurzemes, 4. Vidzemes, 5. Zemgales, 6. Tukuma, 7. Bauskas un 8. Valmieras, kā arī viens rezerves bataljons.
Pēc neveiksmīga iebrukuma Austrumprūsijā kara sākumā zaudējot divas armijas un ievērojamu daudzumu ieroču un munīcijas, un pēc vairākām smagām sakāvēm 1915. gada vidū Krievijas armija zaudēja Kurzemi un lielu daļu Zemgales, un tika atspiesta līdz pat Rīgas pievārtei. Frontes līnija nostiprinājās gar Daugavu. Ieņemot Rīgu, vāciešiem bija atvērtas durvis uz Krievijas impērijas galvaspilsētu Pēterburgu.
Tā kā cara valdība neuzticējās nacionālām bruņotajām vienībām, pārsteidzoši bija tas, ka cara armijas vadība atļāva veidot latviešu brīvprātīgo strēlnieku bataljonus. Uz Krievijas valsts domnieku Jāņa Godmaņa un Jāņa Zālīša uzsaukumu Pulcējaties zem latviešu karogiem atsaucība bija liela, jo latvieši bija gatavi karot ar sen nīstajiem vāciešiem. Īsā laika posmā tika izveidoti 3 bataljoni, kas tika norīkoti aizsargāt Rīgu. …