Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2013.gada 12.jūlija LĒMUMS Lieta Nr.A420538712 KA-759/2013
Pieteicēja E.D. vērsās ar iesniegumiem vienlaikus vairākās iestādēs saistībā ar pārmērīgo trokšņa līmeni no valsts galvenā autoceļa, kura tuvumā atrodas pieteicējas dzīvesvieta.
Veselības inspekcija veica testēšanu un atzina, ka autoceļa radītais trokšņu līmenis pārsniedz normatīvajos aktos atļauto trokšņu līmeni.
Satiksmes ministrija (turpmāk arī – ministrija) sniedza pieteicējai atbildi, norādot, ka atbilstoši konkrētajai situācijai un saskaņā ar normatīvajiem aktiem ministrijai konkrētajā gadījumā nav pienākuma izstrādāt trokšņa kartes un rīcības plānus trokšņa novēršanai. Turklāt uz minētā autoceļa uzsākti seguma rekonstrukcijas darbi, pēc kuru pabeigšanas trokšņa līmenis ievērojami samazināsies.
Pieteicēja vērsās tiesā ar pieteikumu, lūdzot atzīt par prettiesisku ministrijas faktisko rīcību (bezdarbību), kas izpaužas kā prettrokšņu aizsardzības pasākumu neveikšana autoceļa A9 19.kilometra satiksmes radīto trokšņu novēršanai vai samazināšanai, un uzlikt par pienākumu ministrijai veikt prettrokšņu aizsardzības pasākumus, kā arī atlīdzināt morālo un personisko kaitējumu.
Noteikumi Nr.597 regulē trokšņu novērtēšanas vispārējo pārvaldības kārtību. Tie nosaka trokšņa robežlielumu, kā arī kārtību, kādā izstrādā trokšņa stratēģiskās kartes un rīcības plānu, lai novērstu vai samazinātu vides troksni. Senāta ieskatā, ministrija un tiesa pareizi secinājusi, ka šie noteikumi nepiešķir indivīdam tiesības prasīt veikt noteiktus pasākumus, lai mazinātu troksni konkrētā teritorijā.
Nolēmums: Atcelt Administratīvās rajona tiesas 2013.gada 24.maija lēmumu un nosūtīt lietu Administratīvajai rajona tiesai izskatīšanai pēc būtības.
Lai cilvēks būtu izolēts no citu cilvēku ietekmes, viņam būtu jādzīvo uz vientuļas salas tālu no apdzīvotām vietām, auto, kuģu un gaisa satiksmes ceļiem. Dzīvojot citur, cilvēkam līdz zināmai robežai jāpiecieš citu fizisku personu, kā arī juridisko personu radītie trokšņi, smakas un citi vides piesārņojumi. Minēto robežu demokrātiskā iekārtā parasti nosaka likums un no tā izrietošie normatīvie akti. Tomēr arī gadījumos, kad šāda robeža un/vai konkrēta valsts pārvaldes rīcība normatīvajos aktos nav noteikta, tā atvasināma no Satversmē garantētajām tiesībām uz veselību, dzīvību, privātās dzīves neaizskaramību un īpašumu.
Ja vides piesārņojums sasniedz tādu līmeni, ka ar to būtiski tiek aizskartas privātpersonu tiesības uz veselību, dzīvību, privātās dzīves neaizskaramību vai īpašumu un kad nebūtu taisnīgi sabiedrības vārdā prasīt, lai privātpersona ar to samierinātos, bet likums šādu situāciju neregulē, valstij ir no Satversmes izrietošs pozitīvs pienākums un līdz ar to arī privātpersonas subjektīvās tiesības prasīt veikt noteiktas darbības, lai samazinātu vides piesārņojumu.
…
