Pētīšanas metodes pedagogijā

Idealizēts modeleisj ir izziņas līdzklis, kas ir tikpat sens, cik sena ir pati zinātne.
Zināma, pietiekami augstā zinātnikās domāšanas attīstības pakāpē iestājas nākamais etaps abstrakciju izveidē - idealizācija.
Šadā gadījumā „ideāls” skolēns paradās tikai no vienas puses: ne kā reāls cilvēks, bērns, bet tikai kā nosacīta abstrakcija. Šajā sistēma skolēns būs atspoguļots tikai ka reāla skolēna idealizētā modeļa veidā tikai no funkcionālas puses: kā mācīšanas objekts un subjekts, turklāt ar nosacījumu , kā viņš mācās ideāli , apģūstot visu paredzēto.
Modelēšana nav izolēta no citām zinātniskās pētniecības metodēm. Acīmredzama it tā saikne ar eksperimentu. Pati hipotēze,kas izvirzāma eksperimentālā darba sākumā, iekļauj sevī zināmu priekšstata modeli par iecerētā darba gaitu un tā rezultātiem.

Secinājums.
Ka mēs redzam vienotas klasifikācijas par pedagoģijas metodem nav. Katrs izvēlēs savu metodi un stradās ar to. Bet jēdziens vienalga ir viens un tas pats. Mes varam secināt ka pedagoģiju un tās petīšanas metodes jāzina katram pedagogam, lai tie varētu labi un bez problēmam strādāt ar skolēniem, bērniem vai studentiem, un būt par labam pedagogam. Katrs labs pedagogs analizē savu darbu un mēģina to uzlabot. Viņam jāmacas prot mainīt savu viedokli par cilvēkiem un par klasiem un vērot ka tie mainās. Metodes var dot vērtīgu faktu materiālu, kas noder par pamatu sākotnējiem pedagoģiskiem vispārinājumiem, bet lai varētu spriest par mācību vai audzināšanas paņēmiena efektivitāti un varētu dot motivētas rekomendācijas tā ieviešanai masveida praksē, ir izmantojamas tādas metodes kā eksperiments, kibernētiskās un matemātiskās metodes, utt.
…