Vladimirs Uļjanovs biežāk bija pazīstams kā Ļeņins bija Krievijas revolucionārs, terorists, daudzkārt krimināli sodīts boļševiku partijas līderis, sarkanā terora pamatlicējs, pirmais PSRS vadītājs un ļeņinisma ideoloģijas dibinātājs.
Dzimis 1870. gada 22. aprīlī (Simbirskā).
Bija skolu inspektora (Iļjas Uļjanova) dēls, viņa vecāki bija turīgi un piederēja muižnieku kārtai.
1887. gadā Uļjanovu izslēdza no Kazaņas universitātes radikālo uzskatu dēļ. Tajā pašā gadā viņa brāli Aleksandru Uļjanovu sodīja ar nāvi par atentātu pret caru Aleksandru III.
Uļjanovs turpināja mācības pašmācības ceļā un 1881. gadā ieguva jurista licenci.
Strādājot kā jurists Sanktpēterburgā, viņš iepazinās ar Kārļa Marksa un Frīdriha Engelsa darbiem. Tā kā marksisms bija Krievijā aizliegts, drīz vien Ļeņinu apcietināja un ieslodzīja cietumā uz gadu, bet pēc tam izsūtīja uz Sibīriju.
Ļeņins izveidoja Tautas Komisāru Padomi.
Ļeņins ar palīdzību veica apvērsumu un pārņēma varu Krievijā.
Pirmais PSRS vadītājs un ļeņinisma ideoloģijas dibinātājs.
Krievijas pilsoņu kara laikā Ļeņins ieviesa kara komunismu.
Kaut arī Ļeņins nebija strikti formulējis sociālisma iedibināšanas posmus, viņam piedēvētais sociālisma celtniecības plāns – sociālistiskā industrializācija, lauksaimniecības kolektivizācija un „kultūras revolūcija”- tika pārvērsta par obligāto dogmu. Pēc II pasaules kara tas tika uzspiests visām PSRS ietekmē esošajām valstīm.