Pārnadži
Pie Latvijā dzīvojošiem pārnadžu kārtas dzīvniekiem var pieskaitīt 4 sugas, kas ir pārsvarā visiem pazīstamas – mežacūka (Sus scrofa), alnis (Alces alces), staltbriedis (Cervus eaphus) un stirna (Capreolus capreolus).
Liela un vidēja lieluma dzīvnieki ar garām kājām. Tie ir ātri skrējēji.
Augēdāji, taču atsevišķas sugas var mieloties arī ar grauzējiem, uz zemes atrastām putnu olām (mežā cūkas, pekari).
Kārtā ir 170 sugas. Pārnadži izplatīti visos kontinentos, arī Austrālijā, kur tos ievedis cilvēks.
Pārnadži atspiežas uz diviem pirkstiem. Pirmais pirksts izzudis, bet otrais un piektais pirksts ir vairāk vai mazāk reducēti, tie piestiprināti pie pēdas augstāk.
Atgremotāji
Atgremotāji no citiem zālēdājdzīvniekiem atšķiras ar īpatnēju gremošanas trakta uzbūvi - tiem ir daudzdaļīgs kuņģis un gremošanas pirmais solis ir barības fermentatīvā apstrāde.
Atgremotājiem ir daudzkameru kuņģis, kas sastāv no četriem nodalījumiem: spurekļa (rumen), acekņa (reticulum), grāmatnieka (omasus) un glumenieka (abomasus).
Atgremotāji barību pavirši sakošļā un ātri norij. Barība nonāk spurekļa priekštelpā un no turienes spureklī. Pēc noteikta laika (parasti pēc 30 – 60 min) dzīvnieks barību atrij, atkārtoti sakošļā un papildus saslapina ar siekalām. Barības atgremošana ilgst 40 – 60 minūtes. Atgremošanai beidzoties, dzīvnieks pēc 15 – 20 minūtēm no jauna uzņem barību. Pieaugušiem atgremotājiem diennaktī ir 6 – 8 atgremošanas periodi.
Barības atgremošana ir bioloģiska piemērošanās, kas atgremotājiem izveidojusies evolūcijas procesā: sargājoties no plēsīgajiem zvēriem, dzīvnieks steigā uzņem daudz barības un pēc tam drošā vietā to rūpīgi sakošļā.
Vēsture
Mežacūka ir ļoti sena suga, kas pasaulē parādījusies pirms 60 miljoniem gadu. Ap 1900.gadu suga bija vietām gandrīz izmirusi. Savvaļas mežacūka ir mājas cūkas priekštece. Pēc 2002.gada datiem Latvijā savvaļā reģistrēts 30,4 tūkstoši mežacūku.…
