Ozons ir bezkrāsaina (augstās koncentrācijās - vāji zilgana), ūdenī šķīstoša gāze ar asu, specifisku smaržu.
Ozons (O3) ir viena no skābekļa alotropajām formām, ozona molekula sastāv no 3 savstarpēji saistītiem skābekļa atomiem. Ozons ir gāze, kuras kušanas temperatūra ir -93oC, viršanas temperatūra -112oC un relatīvais blīvums attiecībā pret gaisu 1,6. Ozonu atklāja 1840. gadā, pētot ūdens elektrolīzes procesu. Laboratorijā ozonu var iegūt, apstrādājot sausu skābekļa plūsmu elektriskās izlādes laukā ( ~10 000 V).
3O2 →2O3
Ozona daudzums Zemes atmosfērā ir 3,3 * 109 t, kas veido t.s. ozona slāni, tā biezums normālos apstākļos ir 2,5 mm.
Stratosfērā ozona koncentrācija ir niecīga - ap 0.001 %.
Ozonam raksturīga stipri izteikta antibaktericīdā iedarbība, kā rezultātā nelielās koncentrācijās to izmanto ārstniecībā, bet lielākās koncentrācijās - atsvaidzināšanas un dezinfekcijas iekārtās.
Ozons ir sastopams divos atmosfēras slāņos:
troposfērā – t.s. piezemes ozons, 0 – 10 km (īpaši 0 – 1 km) augstumā (~ 5 % ozona);
stratosfērā – t.s. ozona slānis, 10 – 50 km (īpaši 30 – 50 km) augstumā (~ 95 % ozona).
Ozona slānis ir ozona molekulu augsta koncentrācija 30 līdz 50 km augstumā (stratosfērā).
Ozona slānī atrodas gandrīz 90 % no visa pasaulē sastopamā ozona, un maksimālais ozona molekulu daudzums šajā reģionā ir aptuveni 12 000 ozona molekulu uz katrām 1 000 000 000 gaisa (t.sk., skābekļa un slāpekļa) molekulām.
Ozona slāņa profils ir stipri atkarīgs no ģeogrāfiskā platuma, gadalaika, Saules aktivitātes un citiem faktoriem.
Saules ultravioletā (UV) starojuma absorbēšana, tādējādi pasargājot Zemi (t.sk., cilvēkus, dzīvniekus un augus) no tā kaitīgās ietekmes.
Ozons uzskatāms arī par nozīmīgu atmosfēras piesārņojuma likvidētāju, t.i., tā atomi piesaista atmosfērā esošās kaitīgās ķīmiskās vielas (piemēram, metānu, slāpekļa oksīdus, oglekļa monoksīdu u.c.) un, iesaistoties ar tām ķīmiskajās reakcijās, nodrošina jaunu, videi nekaitīgu savienojumu rašanos.…
