Jau līdz ar Latvijas reokupāciju 1944.-1945.gadā atsākās gatavošanās lauksaimniecības kolektivizācijai. Atkārtoti tika veikta zemes reforma.
1944.-1946.gadā Maskavas politika Baltijā kolektivizācijas jautājumā bija samērā piesardzīga. Tā tika pasniegta kā brīvprātīgs pasākums un tālākas nākotnes perspektīva. 1947.gada pavasarī Maskavas politika mainījās.Tika radīti apstākļi, lai zemnieki būtu spiesti apvienoties kolhozos. Kolhoziem tika radītas priekšrocības-svarīgākais bija pazeminātas valsts sagādes normas. Daļu zemnieku ieskaitīja “ kulaku” kategorijā.
“Kulakus” vainoja par to, ka zemnieki nevēlējās apvienoties kolhozos. Arī nacionālie partizāni šajā interpretācijā bija “kulaki”. Tādejādi šī kategorija iemiesoja sevī aktīvu opozīciju padomju režīmam.
Tomēr ne represijas pret “kulakiem” un spaidi pret “darba zemniekiem”, ne arī privilēģijas kohozniekiem nedeva vērā ņemamus rezultātus. 1949.gada sākumā kolhozos bija apvienojušies tikai 10,2% zemnieku saimniecību. Maskava 1948.gada beigās nolēma Baltijā īstenot “vienlaidu” kolektivizāciju.
Padomju Savienības Valsts drošības ministrija izstrādāja operāciju ar poētisku nosaukumu “Krasta banga”- krieviski “Priboi”, kas paredzēja īstenot Baltijas republiku civiliedzīvotāju deportāciju. Operācijai bija divi mērķi- tai bija jānodrošina “vienlaidu” kolektivizācija un jāsalauž bruņotā pretošanās. Abi uzdevumi bija savstarpēji saistīti. Padomju vara Baltijā bija sev bija definējusi trīs galvenos ienaidniekus-“bandīts”, “kulaks”, “nacionālists”. Ar pirmajiem saprata partizānus, ar otrajiem-turīgos zemniekus, ar trešajiem-tos, kurus turēja aizdomās par “bandītu” atbalstīšanu, un vispār politiski neuzticamos.