Vēsture
1894. gada 23. jūnijā organizēja Parīzē, Sorbonnā barons Pjērs de Kubertēns saaicināja starptautisku kongresu, kurā nāca klajā ar ideju atjaunot antīkās Grieķijas Olimpisko spēļu tradīciju kā no politikas absolūti nošķirtas starptautiskām sporta spēles, kurās galvenais būtu sports, nevis valstu ambīcijas (ideja bija vairāk nekā aktuāla, jo Eiropas valstis gatavojās 1. Pasaules karam, kāpinot bruņošanos un politisko propagandu). Atsaucība bija necerēti plaša, un tūdaļ šajā pašā kongresā tika nodibināta Starptautiskā Olimpiskā Komiteja, par kuras prezidentu ievēlēja grieķu komersantu Demetriosu (Dimitriosu) Vikelasu (gr. Δημήτριος Βικέλας), bet de Kubertēnu - par tās ģenerālsekretāru (1896. gadā viņš kļuva par SOK prezidentu).
Pēc Demetriosa ierosinājuma, 1896. gadā Grieķijā, Atēnās (lai uzsvērtu saistību ar antīkajām spēlēm) ar devīzi Citius, altius, fortius! (lat. Ātrāk, augstāk, spēcīgāk!) notika Pirmās Olimpiskās spēles, aizsākot šo tradīciju mūsdienās.
1916. gadā, gatavojoties uzvilkt mundieri un doties uz fronti, de Kubertēns nolika savas prezidenta pilnvaras SOK, jo uzskatīja, ka Olimpiskie principi un līdzdalība politikā nav savienojami, un aicināja ievēlēt šajā amatā Žofruā de Blonē (fr. Godefroy de Blonay) kā neitrālās Šveices pilsoni. 1919. gadā de Kubertēnu atkal ievēlēja par SOK prezidentu. Pēc 1924. gada Olimpiskajām spēlēm Pjērs de Kubertēns atstāja SOK prezidenta posteni, taču palika par goda prezidentu līdz mūža galam.
Politika
Politiķu manipulēšana ar Olimpiskajām spēlēm sākās ar 1936. gada spēlēm Berlīnē, kad zuda viens no olimpiskajiem pamatprincipiem - sports ir sports un tam nav nekāda sakara ar politiku, - nacistiskās Vācijas kanclers Ādolfs Hitlers izmantoja šīs spēles savas politikas un valsts propagandai. Pēc tam, t.s. aukstā kara gados Olimpiskās spēles savu politisko spēļu labā izmantoja vairākkārt, tās politizējot un padarot no sportistu sacensībām par valstu sacensībām.
Olimpieši no Latvijas
Pirmo reizi sportiski no mūsdienu Latvijas teritorijas piedalījās 1912. gada vasaras Olimpiskajās spēlēs Stokholmā (31 sportists no Vidzemes un Kurzemes guberņām tika iekļauts Krievijas impērijas komandā un šāvējs Haralds Blaus, kļuva par pirmo, kurš izcīnījis godalgu olimpiādē (bronzas medaļa stenda šaušanā pa māla baložiem).
1924.gadā Olimpiskajās spēlēs Parīzē piedalījās jau Latvijas Republikas sportistu delegācija - kopā 41 sportists (nevienas godalgas). 1932. gada Olimpiskajās spēlēs Losandželosā no Latvijas piedalījās tikai divi sportisti (viena godalga). Latvijas sportisti startēja arī 1936. gada vasaras olimpiskajās spēlēs Berlīnē (izcīnot divas godalgas).
PSRS izlases sastāvā 1952. gada Olimpiskajās spēlēs Helsinkos startēja trīs sportisti no LPSR. 1956. gada Olimpiskajās spēlēs Melburnā pieci sportisti no LPSR (kuri izcīnīja piecas godalgas). 1964. gada Olimpiskajās spēlēs Tokijā 15 sportisti no LPSR izcīnīja desmit godalgas). 1980. gada Olimpiskajās spēlēs Maskavā 13 sportisti no LPSR izcīnīja trīspadsmit godalgas.…
