Olimpiskās spēles senatnē bija svētki par godu dievam Zevam. Tās aizsākās olimpijā 776. g. p. m. ē. Tās notika reizi četros gados līdz pat 394. gadam mūsu ērā, kad, cīnoties pret pagānu kultiem, tās aizliedza Romas imperators Teodosijs I.
Sacensību lietie sviedri bija ziedojums un velte Olimpijas Zevam, jo arī viņš pēc uzvaras pār titāniem bija sarīkojis dievu sacīkstes skriešanā. Tieši tāpēc arī Olipisko spēļu dalībnieki pašā sākumā sacentās tikai skriešanā, bet spēļu ziedu laikā tās turpinājās piecas dienas un sacensības notika daudzos sporta veidos, arī dūru cīņā un braukšanā ar kaujas ratiem.
Olipiskajās spēlēs bija tiesības piedalīties vienīgi grieķu polisu brīvajiem pilsoņiem, sacensības nebija domātas arī sieviešu acīm. Sievietēm bija pašām savas spēles Spartā par gadu dievietei Hērai- Zeva sievai.
Sportisti, kas startēja kaili, demonstrēja ne vien savu fizisko sagatavotību, bet arī morālo tīrību, jo zibeņmeša Zeva kultu nekas nedrīkstēja apēnot.
Uzvarētāji saņēma olīvu zaru vai lauru vainagu Delfos, bet tiem, kuri bija šīs balvas saņēmuši trīs reizes pēc kārtas, bija atļauts Zeva birzī uzstādīt savu skulptūru. Pašu galveno gandarījumu sagādāja savas polisas pilsoņu godpilnā attieksme, cieņas apliecinājumi un dažādas priekšrocības. Šāds cilvēks Senajā Grieķijā varēja justies patiesi laimīgs.
Olipiādei bija ļoti liela nozīme. Tās laikā tika pārtraukti kari, un vēl to lielo nozīmi raksturo tas, ka ar olipisko spēļu sākumu grieķiem saistījās gadu skaitīšana.…