Pēc Aleksandrijas ieņemšanas Oktaviāns pasludināja mieru-pilsoņu kara, proskripciju un politiska haosa izbeigšanos valstī. Tieši to visi gaidīja, un Oktaviāns ieguva vispārēju atzīšanu, laikabiedru acīs viņš bija atpestītājs, miera nesējs, jauna laikmeta dibinātājs. Visi viņu atzina par varenāko vīru valstī.
27. g. p.m.ē. senāta sēdē Oktaviāns paziņoja, ka nodod savas ārkārtējās pilnvaras senātam un tautai, tādējādi uzsverot, ka viņš atjauno republiku. Senāta aristokrātija, proskripcijās un pilsoņu karos fiziski novājināta, samazinājusies un apjukusi, bija gatava piešķirt Oktaviānam plašas pilnvaras, lai sakārtotu valsts lietas un nodrošinātu ilgstošu mieru. Arī visa tauta vēlējās mieru un kārtību, tāpēc bija gatava atzīt ierobežotu vienas personas kundzību. Senāts un Oktaviāns vienojās par varas un provinču sadalīšanu. Tas lika pamatus Oktaviāna varai. Tāpēc mūsdienu zinātnē šis gads tiek uzskatīts par Romas impērijas dzimšanas gadu.
Aizbildinoties ar to, ka nepieciešams nodibināt mieru un kārtību nemierīgajās provincēs, Oktaviāns panāca, ka Spānija, Gallija un Sīrija viņam tika piešķirta pārvaldīšanā. Bez tam Oktaviānam tieši pakļauta bija Ēģipte, kas netika nodota senāta pārziņā. Arī Oktaviāna laikā iegūtās jaunās princes palika viņa pārvaldīšanā. Tas ļāva Oktaviānam kontrolēt ārpolitiku, kā arī komandēt šajās provincēs dislocētos leģionus un rīkoties ar šo provinču resursiem.
Senāts un tauta pakāpeniski piešķīra Oktaviānam daudzas republikānisku amatu pilnavaras: mūža tribunātu, mūža konsulu u. c., arī visas Romas impērijas karaspēka pavēlniecības tiesības. Oktaviānu ievēlējapar lielpontifiku, kas kontrolēja Romas reliģisko dzīvi, viņš bija arī cenzors. Rezultātā Oktaviāns kļuva noteicējs Romas impērijā,viņa vara bija likumīga, viņam piederēja nauda un tika pakļauts karaspēks.…
