(3. slīde) Netradicionāla lauksaimniecība Latvija ienāca 20. gs. astoņdesmito gadu beigas un piedzīvoja samēra strauju attīstību un sabiedrības atzinību. Vēlāk netradicionālo lauksaimniecības nozaru attīstība iezīmējas tendence stabilizēties un izveidot tirgus prasībām atbilstošas produkcijas ražošanu. Lauksaimnieciskas ražošanas dažādošana veicina īpašu produktu ražošanu, kuriem ir iespējams radīt augstu pievienoto vērtību.
Nodarbojoties ar netradicionālo lauksaimniecību, ir iespēja aizpildīt nodarbinātības nišas, attīstīt alternatīvo saimniekošanu, racionāli izmantot dabas resursus, papildināt lauku iedzīvotāju ienākumus, piedāvāt jaunus pakalpojumu veidus pircējiem un patērētajiem un ražot tirgus prasībām atbilstošu produkciju.
Netradicionālo nozaru pārstāvji ir aprēķinājuši, ka viņu devums lauksaimniecības kopprodukta ir 10%.
Netradicionāla lauksaimniecība kļūst arvien populārāka to cilvēku vidu, kuri līdz šim nodarbojas ar tradicionālo lauksaimniecību nelielas platības, ka arī tajās zemnieku saimniecības, kuras lauksaimniecība ir pamatražošana.
(4. slīde) Netradicionāla lopkopība iedalās:
Zvērkopība – tas ir kažokzvēriņu audzēšana. Tie ir lapsas, polārlapsas un šinšillas.
Savvaļas dzīvnieku audzēšana – tie ir staltbrieži, dambrieži, mežacūkas, mufloni, stirnas, kalni kāzas un vīteņragu kāzas. Orientēta tūrismam un dzīvnieku selekcijai.
Paipalu, fazānu un strausu audzēšana – paipalas audze diētisko olu un gaļas dēļ, fazānus – medībām, strausus – olu, gaļas, ādas, spalvu un tauku ieguvei.
Truškopība
Vēžu audzēšana – audze eksportam un vietējiem veikaliem, restorātiem.…
