Ja naftā pārākumā ir alkāni, tad to sauc par metāna naftu vai parafīnnaftu. Tāda nafta ir Pensilvānijā (ASV). Bet, ja tajā pārākumā ir cikloalkāni, tad to sauc par naftēnu naftu. Tāda nafta ir, piemēram, Azerbaidžānā.
Nafta ir bijusi pazīstama jau sirmā senatnē. Šumērā, Asīrijā, Bābelē to lietoja gaismekļos, par konservēšanas līdzekli un līmvielu. Apmēram no 400. gada destilētu naftu, tā sakot, „balto naftu” (benzīnu un petroleju) lietoja degbultās. Viduslaikos naftu sāka saukt par petroleju (no grieķu petra- klints, latīņu oleum- eļļa). Tagad tā sauc vienu no naftas destilācijas frakcijām.
Nafta ir degošs eļļains šķidrums, derīgais izraktenis, kas sastāv no ogļūdeņražiem un citiem piemaisījumiem. Viens no svarīgākajiem enerģijas resursiem. Gaismā nafta fluoristicē.
Naftas elementsastāvs ir šāds: C-80...88%, H-10...14%, O-0,1...7%, S-0,01...5%.
Pēc sastāva nafta ir ogļūdeņražu maisījums, kurā pamatā ir alkāni, alicikliskie savienojumi (naftēni) un to atvasinājumi. Nafta satur arī arēnus un dažādu piemaisījumu - skābekli saturošus atvasinājumus, sēra atvasinājumus, slāpekļa atvasinājumus, kā arī naftā izšķīdušās naftas pavadgāzes, ūdeni, minerālsāļus. Naftas blīvums ir 650-1050 kg/m³; pēc blīvuma izšķir vieglo, vidējo un smago naftu. Tās viršanas temperatūra ir lielāka nekā 28 °C; sacietēšanas temperatūra no 26° līdz -60°; sadedzes siltums 43,7 — 46,2 MJ/kg. Nafta šķīst organiskajos šķīdinātājos, nešķīst ūdenī, bet veido ar to emulsijas. Nafta ir šķidrums ar īpatnēju smaku, gaiši līdz tumši brūns, arī gandrīz melns. Gaismā nafta fluoristicē.
Nafta uzkrājas galvenokārt nogulumiežu tukšumos, veidojot iegulas, no kurām rodas naftas atradnes. Lielākā daļa atradņu atrodas iežu antiklinālās krokās platformu ieliecēs, ieliektās platformu malās, reģenerēto kalnu ieplakās, alpīno kalnu malās un ieplakās.…
