Mūsdienās mēs ik uz soļa sastopam lietas, kas kaut cik ir saistītas ar datoriem. Tāpat mēs izmantojam ļoti daudz informācijas, bet šo informāciju mēs paši nevaram tik lielā mērā atcerēties. Tāpēc mēs izmantojam datoru kā informācijas glabātuvi. Bet datorā esošo informāciju arī vajag pārvietot no vienas vietas uz otru. Tāpēc mēs izmantojam dažādus datu nesējus. Turpmāk es tos izskatīšu un beigās izdarīšu secinājumus.
Iekšējie cietie diski
Iekšējo cieto disku izgudroja jau 1956.gadā, bet plašāk tas ir pazīstams no 1980. gada. Cietais disks (angļu: HDD, Hard Disk Drive) ir magnētiska datu glabāšanas ierīce. Agrāk tika lietotas arī disketes un diskešu iekārtas, kur lietotie magnētiskie diski bija mīksti, no plastmasas un izņemami no ierīces. Cietos diskus sauc arī par fiksētajiem diskiem, jo tos atšķirībā no disketēm nav paredzēts izņemt ārā no datora (bieži). Cietais disks sastāv no cietām, magnētiskām platēm (platters), kas ir nostiprinātas uz ass un diezgan ātri griežas(4200 - 15000 apgr./min). Turpmāk es vairs neapskatīšu cietos disku, jo tad informācija var atkārtoties.
Kompaktdiski
Kompaktdisks (saīsināti CD, no angļu: Compact Disc) ir apaļas formas plakans polikarbonāta disks (optiskais disks), kuru lieto, lai uzglabātu digitālus datus. Kompaktdisks ir 1,2 mm biezs disks, kas sver ~16 gramus. Standarta kompaktdiska diametrs ir 12 cm, lai arī ir sastopami mazāki. Gandrīz viss kompaktdiska tilpums sastāv no plastmasas. Datu ieraksta slānis atrodas uz plastmasas virsmas (tajā pašā pusē kur atrodas apdrukas slānis). Mūsdienās kompaktdiskus plaši izmanto datortehnoloģijās datu glabāšanai, kaut gan CD nozīme samazinās, ieviešoties progresīvākām datu uzglabāšanas tehnoloģijām.
…
