Mītiskā realitāte Edvarta Virzas poēmā "Straumēni"

Dievs
“(..) Dievs nespētu savu vientulību panest, ja Viņam nebūtu par ko gādāt. (..) ikviena māja pārvēršas Dieva pirmā patversmē.”

“(..) Viņš (Dievs) dusēja uz tās palodām, ieaudies visā tās (mājas) kārtībā.”

“Jo katrs īsts Dievs kā sams upju dzelmēs peld un dzīvo rases asinīs (..)”

“Kaut gan tikai ap zemes lietām tekāja viņu domas, bet ar vienu savu galu tās iestiepās debesīs, kur, savā rokā saņēmis, Dievs tās grieza gadalaiku gaitā.”

“Viņi apbrīnoja bālo bezgalības ceļu, kuru Dievs bij iestādījis, lai neziņā nenomaldītos putni un cilvēku gari.”

“(..) Kad viņai (Mārai) gadās ieiet istabā, kur pusdienas laikā ļaudis guļ dienas dusu, viņa tiem uzlaiž vēl cietāku miegu, kā magoņu sulu, un padara pusdarītos darbus.”

“No šīs vietas izgāja pati Māra, nesdama svētību visām Straumēnu mājas gaitām.”

“Māras acis slīdēja pār katru ēku, un, ūdeņos nostājusies un starodama, viņa pacēla rokas un svētīja mūžīgos Straumēnus.”
…