MIKELANDŽELO
Bija itāļu renesances mākslinieks, skulptors, arhitekts, dzejnieks un inženieris.
Mākslinieks, kurā vienlaikus mājoja lepna dvēsela ar reliģiozu viduslaiku garu, kā arī renesansiska griba un spējas.
PIRMIE SOĻI MĀKSLĀ
1475. gadā 6. martā pirmoreiz spožo Itālijas pavasara sauli ieraudzīja Mikelandželo.
Buonaroti dzimta nebija sevišķi turīga, taču lepna uz savu dižciltību. Sākumā Mikelandželo mācījies Florences gleznotāja Domeniko Girlandajo darbnīcā, bet vēlāk tēlniecību pie kāda no Donatello skolniekiem Bertoldo di Džovanni, kas bija liels antīkās mākslas cienītājs.
Drīz vien apdāvināto jaunekli ievēroja Mediči dzimtas hercogs Lorenco Lieliskais, un jau ap 1490. gadu Mikelandželo tika uzņemts hercoga galmā kā mākslinieks.
Mikelandželo bija ģeniāla mākslinieka redze, un jau marmora bluķī viņš prata saskatīt tēlu, kas tajā ietverts. Viņš strādāja bez darba modeļa, pēc izjūtas atskaldīdams nost lieko. Tā tapuši visi viņa iekšēja sprieguma pilnie darbi.
AGRĪNIE DARBI
«Pietà»
Pirmais lielais darbs Romā ir marmorā veidotā «Pietà» - mirušā Kristus apraudāšana. Darbā "Pietà" Mikelandželo ļoti spēcīgi izcēlis tēlu psiholoģisko traktējumu. Marija, kam uz ceļgaliem guļ no krusta noņemtā dēla ķermenis, pauž bezgalīgas sāpes. Mātes labā roka aptvērusi nedzīvā dēla plecus, galva skumjās pieliekta. Dzīvā un mirušā cilvēka ķermeņi apvienoti tik harmoniski, ka izveidota dižrenesansei raksturīgā miera un iekšēja līdzsvara pilnā vienādsānu trīsstūra kompozīcija.
…
