Migrējošie ģenētiskie elementi (mobilie/lēkājošie gēni) - diskrēti DNS fragmenti, kas spējīgi iebūvēties dažādos genoma apgabalos. To atrašanās vieta hromosomās var mainīties gan mikroorganismu vēsturiskajā attīstībā, gan viena indivīda dzīves ietvaros.
Uz doto brīdi atrasti gandrīz visos dzīvajos organismos!
Vēsture:
Aizdomas par migrējošiem elementiem – B. Mc Clinton eksperimentos ar kukurūzu, 40 – tie gadi.
Migrējošo gēnu intensīvi pētījumi prokariotos aizsākās 60 – tajos gados, tika atklāti transpozoni (3000 – 20 000 bp), kas nes sevī informāciju par rezistenci pret toksiskiem sav., kā arī IS (~1000 bp)
Uzplaukums 70 – tajos gados – drozofilas migr. fragm. pētījumi molekulārā līmenī.
Atzinums – eukariotisko organismu genoms 5 – 10% sastāv no migrējošiem element., daži no tiem atgādina genomā integrētos mugurkaulnieku retrovīrusus.
Izšķir (atšķiras pēc uzbūves un pārvietošanas veida):
Insercijas fragmenti, piem., IS 1603, vienkārši migr. elementi, nekodē fenotipiskas izmaiņas.
Transpozoni, piem., Tn5. Satur līdzīgus gēnus kā plazmīdas, vieglāk konstatēt genomā, jo ir fenotipiskas izpausmes.
Retrotranspozoni
Retrogēni
Kā arī:
Profāgi – bakteriofāga latenta forma, piem., transpozonveidīgais fāgs Mu (μ)
Plazmīdas – episomas, piem., F – plazmīda (dzimumfaktors).…
