Latvija atrodas ziemeļu skujkoku mežu un mērenās joslas platlapju mežu saskares joslā, tādēļ mūsu mežos sastopamas abiem šiem mežiem raksturīgās sugas;
Nav iespējams novilkt precīzu līniju dabā un teikt – no šīs vietas uz ziemeļiem ir tikai ziemeļu skujkoku meži, bet uz dienvidiem – platlapju meži;
Šī pāreja ir pakāpeniska – ainavā mijas abu tipu mežu audzes.
Vēsturiski fakti
Līdz 2000.g. pr. Kr. Latvijas teritorijā meži veidojās naturālo faktoru pārmaiņu ietekmē – aizņēma 85% no tagadējās teritorijas;
2000.g. pr. Kr. Latvijā ienāca pirmbalti un mežu teritorijas tika pārvērstas ganībās un tīrumos zemkopības un lopkopības vajadzībām;
Romiešu jeb agrā dzelzs laikmetā 1.-2.gs. pēc Kr. dzelzs kļuva par materiālās kultūras pamatu un līdz ar to bija iespējams samazināt mežu areālus, tos dedzinot un līžot ganībām;
Gadsimtu mijā Latvijā mežu platība saruka un 1936. gadā aizņēma tikai 26,5%.
Latvijas mežu veģetācijas pamatraksturs
Atlantiskā perioda laikā (5000 – 3500 g. pr. Kr.) – priedes platība samazinājās un Latvijas teritorijā pamazām parādījās egles;
Subboreālā periodā (3500 – 900 pr. Kr.) – sausā un siltā klimata ietekmē sarūk purvu platības un pakāpeniski samazinās alkšņu un lazdu areāli, vēlāk arī jaukto ozola biržu areāli, bet pieaug priedēm aizņemtās platības. Latvijas DR daļā parādās baltais skābardis un perioda beigās sāk stauji pieaugt egļu meži, jo klimats kļūst jūtami mitrāks;
Subatlantiskā periodā (900 .g. pr. Kr) – un turpinās tagad – klimats paliek ievērojami vēsāks un mitrāks, nokrišņu daudzums pavairojas, upju un ezeru līmeņi ceļas, līdz ar to veidojas un pieaug purvi – mežiem raksturīga strauja jauktā ozolmeža koku sugu areāla sarukšana. Klimatam pasliktinoties un zemkopības attīstības rezultātā samazinājās ozola meža areāli.…
