Lai organisms varētu eksistēt, tam nepieciešams noteiktā veidā reaģēt uz pārmaiņām ārējā vidē, kā arī uztvert pārmaiņas, kas notiek tā iekšienē. Līdz ar to ārējās un iekšējās vides kairinājumi tiek uztverti ar maņu orgāniem.
Ārējo daudzveidīgo pasauli mēs uztveram ar maņu orgāniem. Redzes, dzirdes, ožas, garšas un citu maņu orānu receptoros, iedarbojoties ārējās vides kairinātajiem, rodas uzbudinājums, kas nerva impulsu sērijas veidā pa centrtieces nerviem nonāk centrālaja analīze sākas jau receptoros, bet subjektīvā sajūta par kairinātāju veidojas tikai attiecīgā pusložu garozas zonā, t. i., tur notiek maņu orgānu receptoru uztverto kairinājumu atšķiršana – analīze.
Ārējo daudzveidīgo pasauli mēs uztveram ar maņu orgāniem. Redzes, dzirdes, ožas, garšas un citu maņu orānu receptoros, iedarbojoties ārējās vides kairinātajiem, rodas uzbudinājums, kas nerva impulsu sērijas veidā pa centrtieces nerviem nonāk centrālaja analīze sākas jau receptoros, bet subjektīvā sajūta par kairinātāju veidojas tikai attiecīgā pusložu garozas zonā, t. i., tur notiek maņu orgānu receptoru uztverto kairinājumu atšķiršana – analīze.
Katrā maņu orgānā ir specializētie receptori. Tie uztver tikai noteiktu kairinātāju (gaismu, skaņu, spiedienu u. c.), kura analīze notiek attiecīgā pusložu garozas zonā.Tā redzes zonā atšķir priekšmetu formu, lielumu, krāsu, kustību. Dzirdes zonā atšķir dzirdes orgāna uztveto skaņu augstumu, stiprumu, tembru.…
