Militārās reformas
Viņam dārgs bija viņa tēva senais mērķis — atbrīvot Grieķu Āziju no Persijas jūga. Viņš sāka tam rūpīgi gatavoties. Saprotot, ka Persijas rīcībā ir liels karaspēks, kuru skaitliskā ziņā noteikti nepārspēt, Aleksandrs vēl enerģiskāk ķērās pie savas armijas kvalitātes un kaujasspējas pilnveidošanas. To bija iespējams panākt tikai ar labāku organizāciju, disciplīnu un militārām inovācijām.
Karagājieni un iekarojumi
Ēģiptes iekarošana - No Feniķijas Aleksandrs devās uz Palestīnu, bet pēc tam uz Ēģipti un iekaroja to bez pūlēm. Iekarojis Ēģipti, viņš atstāja turienes kārtību un neaiztika tempļus. Tāpēc ēģiptiešu priesteri pasludināja Aleksandru par saules dieva - Amona dēlu.Uzturēdamies Ēģiptē, Nīlas deltas rietumu daļā, Aleksandrs nodibināja vēlāk izdaudzināto Aleksandrijas pilsētu. Tā visa Persijas valsts rietumu daļa (Mazāzija, Ēģipte, Feniķija, Palestīna) tagad bija maķedoniešu varā. Lai galīgi satriektu Persijas valsti, bija jāiekaro tās austrumu daļa.
Karagājiens uz Mazāziju - uzsāka karu pret Persiju 334. g. p.m.ē. pavasarī, ar 35 tūkstošu vīru lielu armiju šķērsojot Helespontu (mūsdienu Dardaneļus) un iebrūkot Mazāzijā. Pie antīkās Trojas pilsētas viņš uzbruka 40 tūkstošu vīru lielai persiešu armijas daļai un sakāva to, zaudējot tikai 110 savu karavīru.
Kauja pie Gaugamelas - 331. g. p.m.ē. maķedoniešu spēki pārgrupējās un iebruka Babilonā. Līdz ar to Senās Persijas impērijas pastāvēšana bija beigusies.
Gājiens uz Indiju - 327. gadā p.m.ē., Aleksandrs ielauzās Indijā. Maķedonieši iekaroja arī Piecupi. No šejienes Aleksandrs posās uz Gangas ieleju. Bet, pārejot Hifasas upi, Aleksandra karaspēks atteicās paklausīt un pēc ilga pārgājiena, 324.g. p.m.ē. Aleksandrs atgriezās iekarotajā Persijā, kur sāka atjaunot savu armiju.…
