Madona kā apdzīvota vieta pastāvējusi jau tālā senatnē. To apliecina 7.-12.gs. kapulauki, kas atrasti tagadējās pilsētas teritorijā. Uzskata ka, senrakstos Madona pirmo reizi minēta 1461.g. kā Rīgas arhibīskapam piederoša Biržu muiža. Biržu muižu, 4 arklu zemes platībā, virsbīskaps Silvestrs 1461.g. nodeva lēņu īpašumā. Zviedru valdība Biržu novadu atkal paturēja par kroņa īpašumu. 1760.g. ķeizariene Elizabete Biržus kopā ar Cesvaines, Aizkujas, Bučauskas, Kraukļu, Kārzdabas un Lodes muižām dāvināja par dzimtu grāfam Buturlinam.
Visus šos novadus ķeizariene KatrīnaII gan atpirka, bet tūliņ atkal dāvināja ģenerālmajoram Zoričam, izņemot Kārzdabu, kas palika kroņa īpašumā. Biržu muižas nosaukums latviešu valodā tai saglabājies līdz 1921.g., kad pilsētu pārdēvēja senajā latviskā vārdā- Madona, pēc tuvējā Madonas ezeriņa, kas atrodas ziemeļos no pilsētas.
Pastāv arī pieņēmums, ka Madona savu nosaukumu guvusi no Biržu muižas, ko vāciski sauca “modohn”, tāpat to sauca arī krievi, tālab arī dzelzceļa staciju, ko te uzcēla, nosauca par “Madsonu”. No tās arī savu nosaukumu guvusi jaunā pilsēta. Miesta pašvaldības tiesības Madonai piešķirtas 1921.gada 1.jūlijā, bet pilsētas tiesības 1926.gada 7.jūnijā.…
