Aktīvajā literatūrā pastāvēja arī otrs atzars, ko veidoja kreisi noskaņotie literāti, kas rakstīja sociāli un politiski tendētu dzeju. Vispirmām kārtām te jāmin Linards Laicens (1883 - 1938). Viņš bija pārliecināts revolucionārs un sociālisma piekritējs jau kopš 1905. gada; Laicens pabija gan cariskās Krievijas, gan neatkarīgās Latvijas, gan PSRS cietumos; viņš aktīvi darbojās politikā un vairākus gadus bija Saeimas deputāts. Laicens sarakstīja astoņus dzejoļu un desmit stāstu krājumus, trīs romānus, lugas u. c.
Laicenam vairs nepastāv “realizējamā sapņa” jēdziens, kas tik ļoti svarīgs bija Sudrabkalnam; arī Ērmaņa vispārcilvēcisko vērtību sludināšana viņam ir pilnībā sveša, nemaz nerunājot par bībelisko morāli vai kultūras reminiscencēm. Laicenam pastāv tikai divas viena otru izslēdzošas kategorijas - “jaunais” un “vecais”. “Radīšanas darbs ir revolucionārs akts,”uzskatīja Laicens - bez šaubām, lai iznīcinātu “veco”. Līdz ar to vārds pārtop par graušanas instrumentu, par “vecā” iznīcināšanas ieroci. Modernisma utopisms un sociālais utopisms Laicena daiļradē ir apbrīnojami saskanīgi. “Šī pasauls kazarme / līdz galam jāsagrauj mums! / Lai rēc vēl lielgabals, / lai granātas vēl šķiežas, / Līdz pasaules veikalam / pats pamats apkārt sviežas,”rakstīja Laicens. Vēl vairāk: “Steidz izmēzt no sevis it visu, kas mantots no grieķiem, / un nomazgā kvēpus, ko renesanss sabēris tevī kā skurstens, / kas gadiem nav piedzīvojis slotas un rūcošu liesmu, - / līdz kļūsi tu Parnasus graujošs un briesmons - līdz šausmās / sāks vaidēt kultūras beigtie.” …
